Saruna. Ceļš

Sapņi, neirozinātne un psihoanalīze

Sapņi, neirozinātne un psihoanalīze

Kas ir miegs; kas ir sapņi? Vai tik “nezinātniski” formulēts jautājums maz ir atbildams?...

Miegs ir ne tikai ķermeņa atpūta guļus, bet arī īpašs psihes stāvoklis. Kā zināms, miegs atšķiras no nomoda vismaz ar šādām pazīmēm:

  • pazeminās muskuļu tonuss,
  • pazeminās ķermeņa temperatūra un arteriālais asinsspiediens,
  • zūd apziņa, un epizodiski uzrodas īpašs psihisks stāvoklis – sapņi.

Miega fizioloģiskās likumsakarības ir daudzkārt aprakstītas žurnālos un grāmatās, tādēļ tās var atzīmēt īsi. Zinātniski dati par cilvēka smadzeņu darbību miegā ir iegūti samērā nesen. Elektroenecefalogrāfija - patlaban vienkāršākā no smadzeņu aktivitātes reģistrēšanas metodēm - pētījumos un medicīnā tiek lietota kopš 1924. gada. Turpmākajās desmitgadēs šādā ceļā ir atklāti un aprakstīti tipiskie cilvēka galvas smadzeņu aktivitātes “ritmi”. Būtiski atklājumi šajā jomā ir veikti 1950. gadu sākumā. Kopš tā laika lieto nosaukumus „lēnais miegs” (angliski: nonREM sleep) un „ātrais miegs” (angliski: REM sleep, jeb miegs ar straujām acu kustībām (rapid eye movements) zem aizvērtiem plakstiņiem). Naktī cits citu nomaina lēnā un ātrā miega posmi; parasti „lēnajā miegā” cilvēks aizvada lielāko daļu naktsmiera laika. Zinātnē ir ilgstoši valdījis uzskats, ka sapņi ir saistīti tikai ar „ātrā miega” stāvokli, un tikai 20.gs. pēdējos gados ir noskaidrojies, ka mēs sapņojam gan „ātrajā”, gan „lēnajā” miegā.

Daudzi no tiem, kas cieši guļ, uzskata, ka viņi tikpat kā nesapņo. Tomēr ir pierādīts, ka miegā sapņo visi, taču ne visiem piemīt vēlēšanās sapņus iegaumēt un atcerēties. Bez tam, sapnim var sekot tik dziļš „lēnais miegs”, ka sapņa satura nostiprināšanās ilgstošajā atmiņā ir gandrīz neiespējama. Sapni var vislabāk atcerēties tad, ja pamostas tā laikā (piemēram, līdz ar modinātāja zvanu); jo ilgāks laiks paiet no pamošanās līdz domām par sapņoto, jo grūtāk to atcerēties. Neapšaubāmi, lielāko daļu sapņu cilvēks pamostoties neatceras vai arī drīz pēc tam aizmirst uz visiem laikiem.

Mūsdienās nevienam nav šaubu, ka sapņi ir tieši saistīti ar norisēm galvas smadzenēs. Vai tas nozīmē, ka sapņi ir tikai nebūtisks fizioloģisku procesu blakusefekts bez psiholoģiskas nozīmes? Vai sapņus būtu jāatceras; vai ir vērts pievērst tiem uzmanību?

Sapņu izpratnei ir piešķirta būtiska nozīme dažādās kultūrās. Tā, viena no senākajām zināmajām liecībām par sapņu tulkošanu ir kāds Ēģiptes papiruss, kurš datēts 14.gs. pirms mūsu ēras. Pareģojošu sapņu veicināšana ar īpašu rituālu Asklēpija tempļos bija pazīstama senajā Grieķijā kopš 6.gs. p.m.ē., vēlāk arī Romas impērijā. Sapņu nozīmīgums ir minēts tautu folklorā; jaunākajos laikos dažādās valstīs ir publicētas vairāk vai mazāk izklaidējoša rakstura „Sapņu grāmatas”. Zinātniskajā psiholoģijā sapņu dabas un satura izprašanai pievēršas tikai nedaudz ilgāk par 100 gadiem. Centieni sapņus tulkot nav mazinājušies kopš aizvēsturiskiem laikiem līdz mūsu dienām.

Pirmais no tādiem pētījumiem šajā jomā, kam ir paliekoša nozīme zinātniskajā psiholoģijā, ir 1900. gadā publicētais darbs „Sapņu tulkošana”. Tā autors, Vīnes ārsts Zigmunds Freids apgalvo, ka sapņa būtība ir kādas nepiepildītas vēlmes iluzors īstenojums, un to apstiprina pat izteicieni, tādi, kā „diemžēl, par to atliek tikai sapņot” vai „par tādu laimi neesmu pat sapņojis”. Varētu pieņemt, ka cilvēki sapņo tādēļ, ka bez šāda nereāla gandarījuma mirkļiem nav iespējams izturēt dzīves ierobežojumus. Vai katrā sapnī var saskatīt vajadzības apmierinājumu? Reizēm to var pavisam skaidri, un Z.Freids to apliecina ar izteiksmīgiem piemēriem. Sapņos tieši skatāmās vēlmes var būt dažādas un it kā pavisam konkrētas (piemēram, bērns redz sapni par gaidāmo dzimšanas dienas dāvanu; sportists – par uzvaru sacensībās, utt.), tomēr Z.Freids raksta, ka dziļākie sapņu motīvi parasti ir saistīti ar neapmierinātām un noliegtām seksuālām vajadzībām, kas (t.s. infantīlā seksualitāte) pirmajos mūža gados ir ne mazāk aktuālas, kā vēlāk. Jau bērnībā mēs vienlaikus iepazīstam arī aizliegumus, kritiku un kaunināšanu, un turpinām baidīties no tā vienmēr. Tomēr bērnu sapņi rāda vēlmju apmierinājumu skaidrāk un reizēm nav “jātulko”, jo bērni vēl nav pilnīgi pieraduši kaunēties vai justies vainīgi par to, ko viņi grib, un nosodīt sevi par „sliktām vai bezkaunīgām domām”, pat sapņos slēpjot tās no sevis. Tādējādi, neīstenotu seksuālu vēlmju tematika ir mūžīgs sapņu pamatmotīvs, tomēr tas nenozīmē, ka jebkurš sapnis ir tieši seksuālu vēlmju izpausme.

Psihoanalītiskā skatījumā sapņošanas cēlonis ir arī psiholoģisks: lai cik “bioloģiska” būtu sapņos īstenoto tieksmju izcelsme, tieksmes ir emocionāla, psihiska parādība.

Jautājumā par sapņu dabu cilvēka psihi ir savulaik “bioloģizējuši” daudzi neirozinātnieki, nevis Z.Freids. Līdz ar miega fizioloģijas pētījumiem 1970. gados nostiprinājās viedoklis, ka sapņus, tieši tāpat kā “ātrā miega” fāzi, izraisa tikai un vienīgi galvas smadzeņu tilta daļas aktivācija, kas atkārtojas kā dažas minūtes ilgstošas epizodes aptuveni 90 minūšu intervālos. Tas ir noteikts organisma ritms ar tikpat fizioloģisku dabu, kā, piemēram, elpošana. Kā 1977.g. apgalvoja psihiatri J.A.Hobsons un R.Makkarlijs, smadzeņu tilta izraisītās aktivācijas rezultātā augstākajās smadzeņu struktūrās tiek ģenerēti juceklīgi tēli un sižeti, kas ir apzināti, taču ar nejaušu raksturu, bez jebkāda satura un nozīmes. Tādējādi tika pieņemts, ka sapņi ir tikvien “ātrā miega” blakusparādība, un to primārais cēlonis nav saistīts ar domām vai domās izpaustām vēlmēm, bet ir tikvien fizioloģisks. Tēlaini izsakoties, sapņu zinātniskā izpratne tika atgriezta pirmspsihoanalītiskā līmenī un gultnē.

Pakļaujot tēzi par sapņiem kā par “ātrā miega” blakusparādību rūpīgai pārbaudei, vismaz kopš 1962. gada ir pamazām noskaidrojusies sarežģītāka un pavisam citāda aina. Saskaņā ar 1950. gadu aptauju datiem, ja cilvēki tiek uzmodināti “ātrā miega” fāzē, tie apstiprina, ka tobrīd sapņojuši, 70-95% gadījumu; tikai 5-10% gadījumu sapņošanu apstiprina uzmodinātie no “lēnā miega”. Savukārt, modinot no “lēnā miega” un mainot jautājuma formu - nevis “Vai Jūs šobrīd sapņojāt?”, bet “Vai šobrīd kaut kas bija Jūsu prātā?”, izrādījās, ka apstiprinoši atbild aptuveni 50% aptaujāto. Paskaidrojot sīkāk, pamodinātie pārsvarā stāsta par “domām miegā” bez izteikti “skatāma”, tēlaina satura, taču minētajos 5-10% gadījumu apraksta psihisku stāvokli, kas neatšķiras no sapņiem “ātrajā miegā”. Vēl jo vairāk, 50-70% gadījumu cilvēki sniedz šādas atbildes arī tad, ja tiek uzmodināti no “lēnā miega” pirmajās minūtēs pēc iemigšanas, kad vēl nav notikusi neviena “ātrā miega” epizode un nav iespējams sajaukt nupat sapņoto ar agrākiem “ātrā miega” mirkļiem; un tāpat ievērojami biežāk, ja tiek uzmodināti no rīta neilgi pirms diennakts miega cikla beigām. Šie fakti nesaskan ar hipotēzi par sapņiem kā par “ātrā miega” blakusparādību, bet rosina atzīt, ka sapņošana norit visā diennakts miega stundu laikā, kur to nosaka nevien “ātrais miegs”, bet arī citi faktori, un saistībā ar miega fāzi atšķiras tikai sapņu spilgtuma un tēlainības pakāpe.

Pētot t.s. klīniski anatomiskās korelācijas, šeit - nelaimes gadījumu sekas, kur cilvēki smadzeņu atsevišķu struktūru bojājuma dēļ ir zaudējuši vai nu “ātro miegu”, vai sapņošanas spēju - var pārliecināties, ka starp abām norisēm nav cēloņsakarības. Katra no funkcijām var saglabāties neskarta arī tad, ja ir pilnībā zaudēta otra no tām. Sapņus un REM miegu nosaka atšķirīgi fizioloģiski mehānismi. Anatomiski un fizioloģiski REM miegu nodrošina neliela šūnu kopa smadzeņu tilta rajonā, kurpretim sapņus nodrošina (1) pieres daivu baltās vielas struktūras, kas dopamīna transmisijas ceļā saista vidējo un augstāko smadzeņu daļu darbību, (2) pelēkās vielas struktūras paura, deniņu un pakauša daivu saskares rajonā. Uz pētījumu un klīnisko datu pamata var secināt, ka REM miegs nav nedz nepieciešams, nedz pietiekams sapņu izraisīšanai; “ātrais miegs” ir tikai viens no sapņu faktoriem, kurš (kā to atzīst arī Hobsons un Makartlijs), motivējošā ziņā ir neitrāls, tas nekādi nenosaka sapņu jēgu un saturu.

Zīmīgi, ka (1) struktūras aktivācija miegā ir analoģiska ar t.s. “meklēšanas sistēmas” aktivāciju nomodā, jeb ar tādu smadzeņu aktivitātes ievirzi, kas rosina mērķtiecīgu rīcību atrodot ārējus objektus un mijdarbojoties ar tiem bioloģisku vajadzību apmierināšanai, tā uzturot arī zinātkāri, emocionālu ierosu un gandarījumu (J.Pankseps, 1985 u.c.). “Meklēšanas” emocija jeb funkcija, kā to formulē 1943.g. Igaunijā dzimušais slavenais ASV neirozinātnieks Jāks Pankseps, pilnīgi sakrīt ar seksualitātes dziņu Z.Freida izpratnē, ko psihoanalīzes aizsācējs jau 1900.g. izvirza kā sapņošanas dziļāko cēloni.

Tādējādi, jautājumā par sapņošanas cēloņiem psihoanalītiskais un mūsdienu neirozinātniskais priekšstats nav pretrunīgi vai pat ir savstarpēji apstiprinoši. Pārsteidzoša sakritība atklājas arī priekšstatos par sapņošanas procesu: dažas no mērķtiecīgas nomoda aktivitātes un sapņošanas fizioloģiskajām atšķirībām, kas konstatējamas ar smadzeņu tomogrāfijas metodi, tieši apstiprina Z.Freida “Sapņu tulkošanas” 6. un 7. nodaļās izvirzīto nomoda, miega un sapņu kopsakara teorētisko modeli. Tas rosina atsevišķus neirozinātniekus uzlūkot Z.Freida psiholoģiskos priekšstatus kā orientieri izvirzot hipotēzes turpmākos pētījumos.

 

Izmantotie avoti:

1.   Freud, S. (1900). The Interpretation of Dreams. The Standard Edition of the Complete Psychological Works of Sigmund Freud, Volume IV (1900): The Interpretation of Dreams (First Part), ix-627

2.   Hobson, J. (1988) The Dreaming Brain. New York: Basic Books.

3.   Solms, M. (2001). The Interpretation of Dreams and the Neurosciences. Psychoanal. Hist., 3:79-91.