Saruna. Ceļš
Psihoanalīzes ceļš
Kas ir psihoanalīzes ceļš?
Vai tas ir kaut kas par... psiholoģiju... reliģiju... filozofiju... ārstēšanu? Kāpēc par to ikdienā daudz nerunā; vai psihoanalīze ir ceļš, ko neviens nestaigā; kas apsūno?
Psihoanalīze ir iezīmējusi būtiskas izmaiņas Rietumu kultūrā. Psihoanalītiskās atziņas, kas reiz daudziem šķita nepieņemamas, ir kļuvušas par cilvēku pašizpratnes līdzekli. Psihoanalīzes izveidošanās ir būtisks iemesls, kādēļ krasi samazinājusies tādu psihisku traucējumu izplatība, ko sastopam ar mūsdienās gandrīz vecmodīgo nosaukumu “histērija”. Mūsdienās, tāpat kā pirms simts gadiem, psihoanalīze ir nevien cilvēka psihes teorija un izpētes metode, bet arī psihoterapijas veids. Psihoanalīzes profesionālu mācību projekti pēdējos gados ir uzsākti arī Austrumvalstīs, Ķīnā.Mūsdienu klīniskā psihoanalīze ir gan daudzveidīgāk pamatota, gan plašāk lietojama psihoterapeitiska pieeja, nekā tā bija Zigmunda Freida laikos. Tomēr tā tiek vērtēta prasīgi un kritiski. Neskarot parastās diskusijas par psihoanalītisko teoriju, var pakavēties pie praktiskas dabas iebildumiem pret šī psiholoģiskās palīdzības ceļa izvēli.
Ilgi?
Taisnība. Šajā nodarbē mēs varam just daudzus spilgtus pārdzīvojumus vai atvieglojuma brīžus, taču darbs nereti prasa nevis mēnešus, bet dažus gadus, līdz jūtamies apmierināti ar sevī paveikto. Tas ir saistīts ar vēl kādu “biedēkli”: ar bažām, ka ieslīgsim atkarībā no analīzes un no sava analītiķa, kas noteikti nenāktu mums par labu! Šāda atkarība būtu atsevišķas sarunas temats, taču arī par to, ko var vai nevar paveikt ātri, īstenībā nav skaidrības.
Ražošanas, transporta, sakaru un informācijas apstrādes ātrums pasaulē ir daudzkārt pieaudzis un turpina pieaugt. Ja patiešām “patiesība ir tur ārā”, tad varētu gaidīt un prasīt, lai viss un jebkas, arī psihoterapija, kļūst ātrāka. Taču piemēram, mācīšanās un sociālās pieaugšanas posms cilvēku dzīvē nevis saīsinās, bet paildzinās. PSRS 1950.-80. gadu psiholoģijas mācību grāmatās tika norādīts, ka pusaudžu vecums ilgst līdz 16 gadiem, bet pēc tam kļūstam jaunieši; tomēr mūsdienās arī divdesmit gadu vecums nav “pusaudzības” augšējā robeža. Visbeidzot, ja domājam nevis par prasmju iemācīšanos, bet par jūtu veidošanos agrīnā bērnībā vai par dziļām personības izmaiņām, kas būtiskas psihoterapijā - vai šādu attīstību un šādas izmaiņas paātrināt ir iespējams?
Dārgi?
Taisnība. Kaut arī psihoanalīzes sesija klientam var būt lētāka, nekā psihoterapijas sesija vienreiz nedēļā, analītiskas tikšanās ir biežākas un kopā maksā vairāk. Bez tam, vajadzīga nopietna vēlēšanās, lai tam ilgstoši atrastu laiku. Domājot par to, cik reāla šeit ir “resursu ekonomija”, situāciju var salīdzināt ar kādu ārstniecisku kursu - veselība, šķiet, ir dārga jebkurā nozīmē - vai ar mācīšanos labā augstskolā. Arī par to esam gatavi maksāt, turklāt zinām, ka pērkam ne diplomu, ne gudrību un kompetenci, bet augsti kvalificētu profesionālu palīdzību sev, savās studijās un pētījumos.
Apgrūtinoši?
Arī taisnība... Klientiem nākas atrast laiku sesiju apmeklēšanai vismaz 4 dienas nedēļā. Ja ikdienas režīmu vai darba grafiku navar grozīt it nemaz, tad klientam un analītiķim brīvo stundu saskaņošana reizēm var tik ātri neizdoties. Atgriežoties pie salīdzinājuma ar akadēmisko pasauli, var jautāt: vai tiešām nav iespējama “tālmācība” - mājas darbi, sarakste, Skaips?... Viss minētais vairāk vai mazāk tiek izmantots psiholoģiskā konsultēšanā un dažos citos psihoterapijas veidos. Ja tomēr izvēlamies strādāt psihoanalītiski, varam tikties ar analītiķi retāk - tā būs psihoanalītiska psihoterapija. Kāda ir atšķirība? It kā viens un tas pats notikums - tikšanās - īstenībā mainās līdz ar kontekstu (izjūtas un prāta darbība sēžot ar seju pret analītiķi vai arī guļus uz kušetes, analītiķi neredzot) un līdz ar kvantitāti (jūtas, tiekoties katru nedēļu vai arī katru dienu). Daži psihiski spēki “aktivējas” tieši otrajā gadījumā, tādējādi psihoanalīze ir pilnvērtīgāks darbs.
Psihoanalīzē ir iespējams sekmīgi risināt tādas psiholoģiskas problēmas, ko neizdodas novērst citādi; nereti arī iespējams atbrīvoties no dziļiem psihiskiem traucējumiem. Apgūstot savu neapzināto varam izprast traucējumu izcelsmi un nemanāmo vai slēpto individuālo nozīmi. Daudz ko veidojam sevī no jauna, norit personības izaugsme. Psihoanalīze nav brīnumlīdzeklis, bet tā ir reizēm nepieciešams ceļš tajā, kas palicis nepārdzīvots, apspiests, aizmirsts, pārtraukts. Ceļš... tajā, kas apsūno; ceļš, lai neiestigtu un neapmaldītos.
