Saruna. Ceļš

Psihoterapija. Atkarība?

Psihoterapija. Atkarība?

“Jāuzmanās, lai nekļūst par atkarību!”- šādi “padomi” vēl ir sastopami, tomēr kļūst retāki. Pastāv cerības, ka arvien vairāk to cilvēku, kam var palīdzēt tieši psihoterapija, no tās nevairās. Klienti, kas strādā kopā ar profesionālu psihoterapeitu, parasti par atkarību nesūdzas, un apraksta savu pieredzi citādi.

Mēģinām iejusties, kāda var būt šī “uzmanīšanās”: tik smagi, ka palīdzību tiešām vajag, bet... sak, nelūgšu un neņemšu. SKAIDRI ZINU, ka tad būs vēl sliktāk. Tāpēc, ka...

- Mani var viegli iespaidot. Tur mani īpaši ietekmēs, bet tā hipnoze ātri izbeigsies. Būs tā, kā ar “durstīšanos” - man vajadzēs arvien biežāk un vairāk;

- Man ļoti patiktu, ka kāds palīdz un arī saka priekšā, kas jādara, bet es pie tā pieradīšu un vairs nespēšu saviem spēkiem izlemt un paveikt neko;  

- Man nāksies justies kā nevarīgam un bezpalīdzīgam lūdzējam, kas pats netiek galā... Negribu maksāt ar savu pašcieņu, tas ir pazemojoši;

- Man nāksies citam uzticēt daudz no savas privātās dzīves, bet tas ir bīstami. Visu, ko es atklāju par sevi, var tā vai citādi izmantot arī pret mani. Nonākt otra varā, kaut vai tikai emocionāli, ir neprāts...

- (Vēl citi, droši vien trāpīgāki apraksti, ko lasītāji varētu šeit pievienot.)

Pirmie divi no minējumiem, šķiet, ir daļēji jau aizgājuši vēsturē. Psihoterapeitiska saruna tiešām nav ne tablete, ne kruķis (bet tā var kļūt direktīvāka, piemēram, asas traumatiskas krīzes situācijā). Tomēr arī mācību grāmatās tiek rakstīts, ka viens no psihoterapijas modeļiem paredz pēc iespējas īsu tikšanos kursu, lai neprovocētu atkarības jūtas: tik, cik nepieciešams, bet - jo mazāk sesiju, jo labāk. Tas kļūst svarīgi gadījumos, ja atkarīgums ir izteikti problemātiska rakstura iezīme, bet nav iespējams nodrošināt tik regulāru un ilgu psihoterapiju, kāda nepieciešama, lai notiktu būtiskas personības izmaiņas.

Bet kā ir visbiežāk? “Atkarība no psihoterapijas un no psihoterapeita” taču tiek bagātīgi apspriesta tīmekļa lapās un forumos...

Pilnīgas neatkarības nav. Mēs šobrīd esam tik patstāvīgi, cik nu esam, tieši tādēļ, ka varējām augt drošā, paļāvīgā un samērīgā atkarībā no vecākiem. Tādi argumenti, kā pašu spēkiem panākta materiāla labklājība nav ne vienīgais, ne arī izšķirīgais iekšējas patstāvības kritērijs.

Psihoterapija norit attiecībās, to bieži dēvē par “ārstēšanos ar attiecībām”. Pietiekami ilgā un intensīvā psihoterapijā mēs kā klienti sākam just pret psihoterapeitu to pašu, ko esam pārdzīvojuši attiecībās ar vecākiem un citiem tuviniekiem. Tieši tādā veidā psihoterapeits un klients konstatē, sastop “šeit un tagad” pastāvīgo un arī problemātisko klienta jūtās un attiecībās. Uz šīs emocionālās apzināšanās pamata notiek psihoterapeitiskās izmaiņas.

Jūtas pret vecākiem bērnībā un pret “vecāku tēliem” turpmākajā dzīvē ir tā vai citādi saistītas ar atkarības pārdzīvojumu. Arī kvēli neatkarības centieni un pretošanās autoritātei bieži ir cīņa pret atkarīgumu sevī, nevis iekšējas stabilitātes izpausme. Atkarības izjūta pastāv arī tādās atieksmēs, kā pieķeršanās, apbrīns, idealizēšana un iemīlēšanās psihoterapeitā (psihoterapeitē). Šāda situācija nav “kaitīga atkarība no psihoterapijas”. Tā var, drīzāk pretēji, veicināt progresu šajā darbā. To nodrošina vismaz divi faktori: psihoterapeita vai psihoanalītiķa profesionalitāte un ētiskā nostāja (pietiekami dziļa un paškritiska situācijas izpratne, un konsekvents darbs klienta interesēs), kā arī pietiekama regularitāte un ilgums psihoterapijā, lai klients varētu patiesi izaugt no šajos ietvaros “restaurētās” atkarības izjūtas - tāpat, kā izaugšana notiek pusaudžu vecumā.

Tas, ka psihoterapijas gaitā atkarības izjūta var uzrasties un kādu laiku pat pastiprināties, pats par sevi nav nekas slimīgs vai bīstams. Atkarības jūtas nav tikvien kaitīgs, bīstams spēks, ko vajadzētu ierobežot un mazināt. Lai šis spēks pavērtu iespējas veidot iekšēju neatkarību, mums kā psihoterapijas klientiem ir vajadzīgs labs psihoterapeits un, visbiežāk, arī pietiekami dziļa un ilgstoša psihoterapija.