Saruna. Ceļš
Psihoterapija. Greznība?
Psihoterapija. Greznība?
Mūsdienās par psiholoģiskām problēmām un palīdzību var atrast daudz uzziņu, apcerējumu un ieteikumu. Netrūkst tīmekļa tekstu un grāmatu ar nosaukumiem “Tas ir Jūsu spēkos”, “Vai Jūsu bērns baidās?”, “Pats sev psihoterapeits” u.tml. Ir plaši pieejama arī psiholoģiska literatūra profesionāļiem, ko faktiski var lasīt ikviens. Pat grūti novērtēt, cik vajadzīgs ir šis atbalsts. Ja arī šķiet, ka atrastie principi vai ieteikumi tā īsti neder, ka “tur nav rakstīts gluži par mani”, tomēr var iedrošināt atklājums, ka daudzi cilvēki tādas grūtības pazīst; ka tās var aprakstīt, cits citam izskaidrot un saprast. Tas ir pamats cerībām un apņēmībai savu dzīvi mainīt.
Pieredze liecina, ka psihoterapija bieži aizsākas ar šādu iepazīšanos un noskaņošanos neklātienē. Tomēr pieredze liecina arī ko citu - mēs cenšamies ievērot principu “lai nebūtu jāpērk, uztaisi pats”. Visi - gan dāmas, gan kungi - arī pazīstam gandarījumu par paša (pašas) uztaisītu kleitu, galdu, remontu; arī pasākumu; reklāmas kampaņu; datorprogrammu utt.
Zinām arī to, ka SEV taisīt pilnīgi visu nav iespējams, šeit ir izņēmumi. Pat vistalantīgākā friziere, kad veido savus matus, lūdz palīgā kolēģi, jo ne gluži viss ir aizsniedzams pašas acīm un rokām; pat vislabākais ārsts nespēj pietiekami labi izmeklēt un ārstēt brūci pats sev, ja savainota ir mugura.
Ko tas nozīmē mūsu psihē?
Pirmkārt, arī šeit kaut kas “nav pašam aizsniedzams”, nav izprotams pašnovērošanā. Kad psihologi 19.-20. gs. mijā sāka pētīt izziņas procesus, entuziasmu nomainīja daļēja vilšanās. Zinātnieki spēja novērot savas uztveres un atmiņas norises, bet tiem neizdevās uzlūkot no malas savu domu gaitu - piemēram, to, kādā veidā tie atrisina oriģinālus prāta uzdevumus.
Otrkārt, daļu no tā, kas ir “redzams un aizsniedzams”, mēs vienlaikus gribam gan redzēt, gan neredzēt; gan zināt, gan nezināt. Ikdienā to nepārtraukti īstenojam ar dažādiem “kompromisiem”, un daļa no tiem pat nerada lielus sarežģījumus. T.s. psiholoģiskā aizsardzība ir nepieciešama, taču tā ir neapzināta, mēs nevaram to sevī pārskatīt un mainīt ar kādu tīšu, mērķtiecīgu lēmumu. Savukārt psihoterapeitiskās attiecības ir tāda situācija, kad var ielūkoties sevī citādi. Tas ir iespējams īpaši izveidotā saskarsmē un ar otra cilvēka palīdzību. Atliek jautāt, vai tiešām tam vajadzīgs profesionāls psihoterapeits...
Jautājumu “vai psihoterapija ir greznība?” var precizēt: vai psihoterapeitiskas attiecības ir greznība? Vai tie ir ekskluzīvi labumi, bez kā var iztikt, ja vien ir vecāki; dzīvesbiedri; draugi; daudziem - reliģija; un nav slinkums palīdzēt sev ar “Google” un grāmatām?
Ideālā gadījumā - jā, var! Tomēr bieži šādas attiecības ir vajadzīgas, kaut arī bez tām var ilgi iztikt nejūtot pieaugošas problēmas. Reizēm šādas attiecības ir nepieciešamas. “Lai nepazaudētu... (vīru; sievu; labāko draugu vai draudzeni), labāk iet pie psihoterapeita” - tas var būt gan joks, gan nopietnība.
