Saruna. Ceļš

Par psihoanalīzes priekšvēsturi

No nekā nekas nerodas. Lai kādi būtu Z.Freida personīgie sasniegumi, psihoanalīze ir izveidota uz apjomīgas vēsturiskas pieredzes pamata. Ir daudzkārt uzsvērts tas, kā sociālā situācija dažās Eiropas zemēs 19.gs. otrajā pusē (t.s. Viktorijas laikmeta morāle, jeb izglītotās un privileģētās sabiedrības būtībā nehumānie morāliskie ideāli) ir nosacījusi psihoanalītiskās pieejas aktualitāti vai pat nepieciešamību. Vienlaikus būtu jāizceļ arī tas Eiropas mantojums filozofijā, zinātnēs un ārstniecībā, kas padarījis psihoanalīzes rašanos iespējamu.

I Psihiatrijas attīstība

(1) Filipa Pinela (1745-1826) “apvērsums psihiatrijā”. Vispusīgi izglītotais franču ārsts un zinātnieks Pinels pēc tam, kad 1785.g. viņa draugu piemeklē psihiska saslimšana, kas visbeidzot kļūst par nāves cēloni, nolemj veltīt turpmāko darba mūžu psihisku slimību izpētei un ārstēšanas jautājumiem. 1792.g. Pinels kļūst par psihiski neveselo personu Bisetras patversmes direktoru Parīzē. Līdz tam laikam vājprātīgie Bisetrā un citviet netiek uzlūkoti kā slimnieki, kam nepieciešama aprūpe un ārstēšana, bet kā ļaunu pārdabisku spēku apsēsti indivīdi, kas izolējami tikai sabiedrības drošības nolūkos. Biežākā attieksme ir tāda, it kā slimie nebūtu cilvēki; tie ir pieķēdēti un kļūst arī par publiskiem “eksponātiem”. Pinels aizsāk pārmaiņas šo slimību izpratnē un ārstēšanā, noraidot vispārpieņemto priekšstatu par “apsēstību ar dēmoniem”. Kopš 1793.g. Pinels ievieš Bisetrā un rekomendē t.s. “morālo terapiju”, kas to laiku leksikonā drīzāk apzīmē emocionālu, psiholoģisku terapiju. Bez tam, patversmē tiek nodrošināta tīrība, ērtības un slimnieku aprūpe, vienlaikus iesaistot tos vienkāršos, bet produktīvos darbos. Šos principus un praksi drīz pārņem Viljams Tjūks (1732–1822) Anglijā, Vinčenco Čarudži (1759–1820) Florencē un Dorotija Diksa (1802-1887) ASV.
Psihoanalīzes veidošanās aptuveni simts gadus vēlāk ir noritējusi attīstītāku medicīnisku zināšanu kontekstā. Tomēr psihoanalīzē ir saskatāms tieši Pinela izvirzītais viedoklis, ka psihisku saslimšanu cēloņi nav ne pārdabiski, ne arī tikvien bioloģiski. Tie nav tikai ārēji: psihiskiem traucējumiem un ciešanām ir arī subjektīvi cēloņi un arī psiholoģiska nozīme. Palīdzība tādējādi ir nevien cīņa ar kaitīgiem ārējiem aģentiem (tādi patogēni, kā traumas, infekcijas un “ļaunie gari” šajā aspektā ir radniecīgi), bet arī psihisko simptomu un pacienta iekšējās pasaules izprašana vai vismaz izpratnes mēģinājumi.

(2) Vairāk vai mazāk zinātniski pamatoti pētījumi par hipnozi, hipnoterapiju un histēriju, it īpaši 19.gs. Francijā.

--- Hipnozes izpētei pievēršas apjomīga ārstu un garīdznieku plejāde. Tostarp dažas ietekmīgākās personības ir Austrijā dzimušais ārsts Francs Antons Mesmers (1734-1815) un ķirurgs no Skotijas Džeimss Breids (1795-1860), kurš ievieš apzīmējumu “hipnotisms” līdz ar tā fizioloģisku pamatojumu, atturoties no atsaucēm uz nezināmiem vai pārdabiskiem spēkiem.

--- Šajā gaisotnē strādā pasaulslavenais neirologs Žans Martēns Šarko, un jaunais Z.Freids nonāk Profesora neskaitāmo ārzemju studentu lokā. Freidu 1885.-1886. gadā iespaido Šarko priekšstati par histērijas dabu un daļējie panākumi histērijas slimnieku hipnoterapijā.

Kaut arī klīniskā psihoanalīze nav suģestīvās terapijas veids, bet gan tās alternatīva, Freida sākotnējais priekšstats par neapzināto lielā mērā veidojas vērojot un pētot Šarko darbu ar pacientiem; tas izriet no acīmredzamo, bet dažkārt ne pacientam, ne hipnotizētājam nesaprotamo spēku vērojumiem hipnoterapijā.

II 18.-20. gs. priekšstati dabaszinātnēs, filozofijā un psiholoģijā

Neapšaubot psihoanalītiskās teorijas oriģinalitāti jāatzīst, ka tās pamati ir saskatāmi jau iepriekš. Tie ir priekšstati par neapzināto; par instinktīvu dziņu nozīmi; arī par pretrunām un konfliktu subjektīvajā pasaulē, kas tikai 19.gs. otrajā pusē Eiropā tiek pamazām saistīti ar vārdu un jēdzienu “psiholoģija”.

Filozofs un matemātiķis Gotfrīds Vilhelms Leibnics (1646-1716) ir formulējis pieņēmumu par t.s. “sīkajiem uztvērumiem” jeb iespaidiem, kas to niecīgās intensitātes dēļ paliek neapzināti. Leibnica teorētiskā hipotēze vēlāk daļēji apstiprinājās psihofizioloģijā kā zemsliekšņa kairinājumu fenomens. Psihoanalītiskajai domāšanai vēl jo tuvāki ir Johana Frīdriha Herbarta (1776-1841) priekšstati par apzinātām un neapzinātām domām. Saskaņā ar Herbarta filozofisko skaidrojumu (1816), idejām piemīt enerģija un tieksme iekļūt apziņā, turklāt starp apziņu un neapzināto pastāv robeža jeb slieksnis. Ja vairākas idejas ir pretrunīgas un tādējādi nesavienojamas, kāda no tām tiek izsumta pāri apziņas slieksnim neapzinātajā. Iracionālisma paudējs filozofijā Artūrs Šopenhauers (1788–1860) raksturo cilvēka dabu vēl emocionālāk, uzsverot instinktīvu tieksmju spēku un lietojot apzīmējumus “izstumšana”, “pretestība”, “sublimācija”. Neapzinātais un izstumšanas daba ir poētiski tēloti Frīdriha Nīčes (1844-1900) izteikumos. Filozofs Karls Eduards fon Hartmans (1842-1906) ir 1869.g. publicējis darbu “Neapzinātā filozofija”. Bezpersoniskas tieksmes jeb “Tas” cilvēka dabā ir uzsvērtas ārsta Georga Grodeka (1866-1934) darbos, un Z.Freids 1923.g. rakstā “Es un Tas” šajā nozīmē uzsver savu un Grodeka priekšstatu radniecību.

Grandiozie atklājumi fizikā 20.gs. sākumā (atziņas par vielas un lauka; matērijas un enerģijas vienotību) rosina Z.Freidu (1856-1939) un K.G.Jungu (1875-1961) izvirzīt “psihiskās enerģijas” hipotēzi. Savā ziņā “enerģētisku” skatījumu tolaik pārstāv arī daudzi Eiropas un ASV akadēmiskie psihologi, Čārlza Darvina (1809-1882) ietekmē skaidrojot cilvēka dabu ar apjomīgiem “pamatinstinktu” sarakstiem.

Z.Freida psihoanalīze nav spekulatīva teorija; tā ir nevien teorētiski, bet arī klīniski (empīriski) pamatota psihoterapeitiska pieeja. Psihoanalītiskais skatījums to laiku psiholoģijā izceļas nevien ar “instinktu saraksta” īsumu, bet vēl jo vairāk ar psihoterapeitiskā praksē pamatotu uzskatu, ka cilvēka psihes pamatos ir neapzinātas, pretrunīgas un bieži konfliktējošas vēlmes, tā ka personības attīstības virzienu iezīmē nemitīgi pretrunu risinājumi.