Saruna. Ceļš

Tajos laikos

Tajos laikos, kad neviens nebrauca zemei apkārt, arī zemeslodes vēl nebija. Bija kalni un ūdeņi, taču zeme nebija apaļa. Ejot uz Austrumiem neviens nenonāca Rietumos, tā varēja tikai aiziet arvien tālāk projām no mājām. Kas devās ceļā uz pasaules malu, nekad to nesasniedza, jo pasaules mala bija pārāk tālu. Kad gājējam sirmā vecumā pagura kājas, tas apsēdās un vēl raidīja skatienu, kā pēdējo bultu savā makā, pāri noslēpumainu mežu galiem.
Tajos laikos, kad neviens vēl nelasīja Grāmatā par to, kas bijis, un to, kas būs, - viss bija, kas nāk un kas iet. Vakars gaidīja dienu un aiznesa savās rokās, kur naktī piedzima rīts. Vasara nesa klēpī rudeni, un ziemas sirdī gailēja pavasaris. Mazie mācīja vecajiem, ka uguns spēks nav zudis, bet vecie tiem rādīja, lai nebaidās dzīvot, kā paši nebijās mirt.
Tajos laikos, kad bija debess puses, bet nebija koordinātu, dīvainas kartes glabāja dīvainas takas. Zināmais bija tuvs, un svešais tāls. Kas bija mīļš, bij tuvs, jo tajos laikos nešķīrās no mīļajiem. Dzīvie ar dzīvajiem tikās nomodā, pie dzīviem bijušie atnāca sapņos un vēlā rudenī, kad visi ceļi veda visās saulēs. Jo zeme nebija lode, un ceļi bij bezgalīgi, kamēr laiks meta lokus un bija tik jauns, cik vecs.
Vai zini? Cik vecs, tik jauns, kas iedams uz pasaules malu.
Vai zini? Tu nāc no tās zemes. Tu nāc no tiem laikiem.