Saruna. Ceļš
Pirms 120 gadiem
1895.gadā, ap Ziemassvētku laiku Zigmunds Freids cenšas formulēt neirožu vispārīgās un specifiskās likumsakarības. Tolaik Freids ir aizvadījis 10 darba gadus privātpraksē, iepazīstot gan klasiskās hipnoterapijas, gan t.s. „katarses terapijas“ bieži nepietiekamās iespējas. Kopā ar nopelniem bagāto kolēģi J.Breieru Z.Freids ir 1895.g. publicējis darbu „Pētījumi par histēriju“ un strādājot ar pacientiem turpina meklēt mīklainu psiholoģisku sarežģījumu un simptomu cēloņus bērnībā. Tajos gados Freids izmanto kā vadlīniju savu pieņēmumu, ka psiholoģisku problēmu un "aizsardzības neirožu" cēlonis ir seksuāla rakstura pieredze pirmspubertātes vecumā. Psiholoģiskā aizsardzība un bērna turpmākās attīstības gaita nosaka to, ka šīs pieredzes traumējošā ietekme izpaužas vai aktivējas tieši vēlākajos gados: atbilstoši bērnībā ciestās situācijas un pārdzīvojumu īpatnībām tad izveidojas tāda vai cita, taču tipiska klīniska aina.
Lai izskaidrotu un sistematizētu savus novērojumus, Freids veido arī jaunu terminoloģiju, ko turpmāk daudzkārt pārskata un maina. Daudzi tolaik lietotie apzīmējumi - „neirozes ar aizsardzību“, „neiropsihozes“, „psihoneirozes“ u.c. - mūsdienās netiek lietoti, kaut arī saglabā savu vēsturisko nozīmi.
Ilustrācijai pievienotais teksts (oriģinālā vāciski) ir fragments no Freida 39. vēstules kolēģim Vilhelmam Flīsam. Tā ir nosūtīta 1896.g. 1.janvārī, taču kā noprotams, „uzmetums“ rakstīts iepriekšējās dienās. Iespējams, ka apakšvirsraksts iekavās „Ziemassvētku pasaka“ iecerēts kā kritiska piebilde, lai uzsvērtu, ka tiek piedāvāta hipotēze, tikai daļēji pārbaudāms izklāsts. Jāpiebilst, ka jau 1897.g. Freids citā vēstulē V.Flīsam atzīst, ka pats vairs nepaļaujas uz šādu neirožu izcelsmes skaidrojumu. Tomēr „traumas teorija“ psihoanalīzē nav zaudējusi nozīmi, bet ir būtisks aspekts psihisku traucējumu izpratnē.
---------
The Neuroses of Defense (A Christmas Fairy Tale), January 1, 1896: [enclosed with letter] Sigmund Freud
“There are four types of these and many forms. I can only make a comparison between hysteria, obsessional neurosis and one form of paranoia. They have various things in common. They are pathological aberrations of normal psychical affective states: of conflict (hysteria), of self-reproach (obsessional neurosis), of mortification (paranoia), of mourning (acute hallucinatory amentia). They differ from these affects in that they do not lead to anything being settled but to permanent damage to the ego. They come about subject to the same precipitating causes as their affective prototypes, provided that the cause fulfils two more preconditions-that it is of a sexual kind and that it occurs during the period before sexual maturity (the preconditions of sexuality and infantilism). About preconditions applying to the individual concerned I have no fresh knowledge. In general I should say that heredity is a further precondition, in that it facilitates and increases the pathological affect-the precondition, that is, which mainly makes possible the gradations between the normal and the extreme case. [ ... ]”
Pilns vēstules teksts skatāms: Freud, S. (1892). Draft K1 The Neuroses of Defence from Extracts from the Flies Papers. The Standard Edition of the Complete Psychological Works of Sigmund Freud, Volume I ( 1886-1899): Pre-Psycho-Analytic Publications and Unpublished Drafts, 220-229
