Saruna. Ceļš

Par Šandoru Ferenci (1873-1933)

1873. gada 7. jūlijā, Miškolcā (Ungārija) ir dzimis Šandors Ferenci, viens no izcilākajiem psihoanalīzes pamatlicējiem. Ferenci dramatiskais mūžs un viņa ieguldījums gan psihoanalīzes teorijā, gan tās klīniskajā praksē ir tik bagātīgs un pretrunīgs, ka to grūti ietvert īsu uzziņu rindkopās.
Psihoanalītiķis Aksels Hofers (Hoffer, 1993) raksta par Z.Freida (1856–1939) un Š.Ferenci (1873–1933) ieguldījumu psihoanalīzes attīstībā šādi: “Ja Zigmunds Freids bija psihoanalīzes tēvs, tad māte bija Šandors Ferenci ... psihoanalīze zaudēja māti ... un kļuva par bērnu ar vienu vecāku1”. Emanuels Bermans (Berman, 1996, 1999) atsaucoties uz šo citātu piebilst, ka, “šķiet, māte ir atgriezusies uz visiem laikiem2”.
Metaforas un tēlaini apraksti psihoanalītiskajos tekstos nav retums. Būtiska psihoanalītiskās pieejas pamatiezīme ir arī tas, ka cilvēku attiecību izskaidrošanas pamatā ir ģimenes modelis. Kaut arī par šo viedokli var diskutēt, mēs neizbēgami esam vecāku bērni, bieži vien arī brāļi vai māsas un bērnu vecāki, un šo attiecību pieredzē sakņojas mūsu dziļākās jūtas pret visiem citiem cilvēkiem.
Tomēr, neparastie izteikumi - vīrieša godināšana ar mātes “titulu”, arī atziņas par “mātes zaudējumu” un "mātes atgriešanos" - kļūst izprotami tikai psihoanalīzes vēstures kontekstā. Turpinot mīklaino salīdzinājumu var piekrist, ka arī psihoanalīzes izveidei nepietika ar tēvu vien; kā izsakās Bermans (1999), tā nevarēja uzrasties gluži kā Atēna no Zeva galvas. Psihoanalīzes sasniegumi, tostarp paša Freida uzskati ir veidojušies dialoģiski un dialektiski, Freida un viņa aktīvāko domubiedru viedokļu apmaiņā un diskusijās3.
Izcilais Budapeštas psihiatrs un psihoanalītiķis Ferenci ir viens no tiem Freida kolēģiem, kurus – neraugoties uz vecumu atšķirību – var uzlūkot par psihoanalītiķu pirmo paaudzi. Ferenci ir ieguldījis vislielāko darbu Starptautiskās Psihoanalīzes biedrības dibināšanā 1910. gadā un 1918. gadā ticis ievēlēts par tās prezidentu. Freids un Ferenci ir iepazinušies 1908. gadā, un viņu ilgstošajām kolēģu attiecībām ir būtiska nozīme: līdz pat Ferenci nāvei abus saistīja darbs un diskusija par psihoanalīzes jautājumiem. Tā jau sākotnēji ietvēra personisku, dramatisku un visbeidzot traģisku aspektu. Jāuzsver, ka Ferenci atšķirībā no tādiem izciliem Freida kolēģiem, kā Alfrēds Ādlers (1870–1937) un Karls Gustavs Jungs (1875–1961) nav revidējis psihoanalīzes principus un nav veidojis citu psiholoģisku teoriju. Tādēļ Freida un Ferenci domstarpības nav izvērtušās par pēdējā vainošanu ķecerībā, taču Ferenci klīniskā darba radikālās īpatnības tika vērtētas aizvien kritiskāk, un kopš 1928. gada abu attiecības pasliktinājās. 1932. gadā Freids vēstulēs Ernstam Džonsam (1879–1958) jau izteica viedokli, ka Ferenci fiziskā saslimšana (Ferenci pāragro nāvi izraisīja ļaundabīgā mazasinība, ar ko viņš slimoja mūža pēdējos gados) ir novedusi pie psihiskiem traucējumiem un pie neveselīgām personības izmaiņām. Džonss šajā sarakstē vai nu izteica, vai apstiprināja domu, ka Ferenci ir uz organiskās saslimšanas pamata piemeklējusi lēni progresējoša psihotiska paranoja. Šis apgalvojums ir publicēts tikai 1957. gadā, Džonsa sarakstītās Freida biogrāfijas 3. sējumā, taču kolēģu lokā tas savulaik izplatījās strauji. Tādēļ Ferenci mantojums tika uzlūkots īpaši tendenciozi, un tas būtiski sarežģīja viņa sekotāju likteni – pat neraugoties uz to, ka Ungārijas psihoanalītiķi nebija dogmatiski Ferenci atdarinātāji, bet (piem., Imre Hermans (1889-1984), Maikls Bālints (1896–1970) un citi) attīstīja oriģinālas idejas. Tikai kopš 1980. gadiem, kad aizsākās Ferenci sarakstes un visbeidzot arī darba “Klīniskā dienasgrāmata” (1932) publicēšana franču un angļu valodās, autoram “vēsturiski piesķirtā” psihiatriskā diagnoze tika pārskatīta rūpīgāk un apšaubīta.
Ferenci, tāpat kā jebkurš psihiatrs un psihoterapeits, tiecas saprast: kas izraisa psihiskus traucējumus? Tāpat kā 20 gadus iepriekš Freids, arī Ferenci saskata emocionālu traumu nozīmi; jo asāk tādēļ, ka ir iesaistīts I Pasaules Karā cietušo kareivju ārstēšanā. Taču vai pastāv vēl citi psihisku traucējumu cēloņi; cik tie ir nozīmīgi? Šeit Ferenci un Freida viedokļi atšķiras.
Freids jau kopš 20.gs. sākuma uzskata, ka būtiskākais psiholoģisku problēmu cēlonis ir iekšējs, vispārcilvēcisks un šajā ziņā normāls. Tas ir dziņu izraisītas vēlmju pretrunas un cilvēka konflikts ar sevi, kas nostiprinās personībā jau bērnībā. Savukārt, nelaimes ar ārēju izcelsmi (drošas pieķeršanās trūkums; jebkāda vardarbība vai seksuāla izmantošana bērnībā; smaga vecāku ģimenes situācija; kara un katastrofu pieredze; vai kas cits) ir traumējošas, tās var izraisīt psihisku traucējumu attīstību, tomēr nav pietiekamas šo traucējumu izskaidrošanai. Reakcija uz ārējo notikumu vienmēr notiek uz zināmas iekšējas gatavības vai tendences fona.
Ferenci vairāk piesaista psihopatoloģijas ārējie faktori, tostarp traumējošas tuvinieku rīcības un traumatisku attiecību ietekme agrīnā bērnībā. Saglabājot psihoanalītisko skatījumu, Ferenci izveido savu priekšstatu par psihisko attīstību, kā arī par izteikti traumatiskas pieredzes izraisītām psiholoģiskās aizsardzības īpatnībām. Ferenci nav absolūtu piekritēju un burtisku sekotāju, taču viņa oriģinālā pieeja ir pamats objektattiecību teorijai psihoanalīzē. Ferenci ieviestos priekšstatus un jēdzienus “introjekcija”, arī “identifikācija ar agresoru” u.c. pieņem un attīsta daudzi psihoanalītiķi. Sākotnēji tie ir kolēģi un studenti no Budapeštas, tostarp Ferenci analizande Melānija Kleina, kura dzīvo Budapeštā no 1910. līdz 1921. gadam. Otrā Pasaules Kara un pēckara gados, līdz ar daudzu psihoanalītiķu piespiedu emigrāciju Ferenci mantojums kļūst pazīstams Rietumvalstīs.
Ferenci profesionālā meistarība un gatavība strādāt ar vissmagākajiem pacientiem ir labi zināms vēsturisks fakts. Līdz 1920. gadu nogalei Ferenci ir iemantojis Ungārijas kolēģu, kā arī Vīnes un Berlīnes psihoanalītiķu respektu, atzinību un apbrīnu. Tomēr pēc liktenīgajiem Freida un Džonsa izteikumiem par Ferenci psihisko stāvokli vairums kolēģu līdz pat 1960. gadu sākumam uzlūko viņa mantojumu un Budapeštas skolas idejas atturīgi. Šajā situācijā ielākā daļa to Ungārijas psihoanalītiķu, kas emigrē uz ASV, izvēlas neakcentēt vai pat nepieminēt to, ka ir Ferenci skolnieki vai ideju mantinieki (tādi ir, piem., Šandors Rado (1890-1972), Renē Spics (1887–1974), Margareta Mālere (1897–1985) un Francs Aleksanders (1891–1964); tas savukārt kavē Ferenci ideju apzināšanu un izvērtēšanu ASV. 1940.-60. gados Ungārijas psihoanalītiķi ir visvairāk ietekmējuši savus Anglijas kolēģus, piesaistoties vai nu Annas Freidas (1895–1982) un Dorotijas Barlinghemas (1891–1979) domubiedru lokam, vai arī Britu Neatkarīgo psihoanalītiķu grupai un būtiski iespaidojot Džona Boulbija (1907–1990) un Donalda Vinnikota (1896–1971) uzskatu veidošanos.
Ievērojams Ferenci pieejas attīstītājs ir Maikls Bālints (1896-1970), kurš 1939. gadā emigrē uz Mančesteru, bet kopš 1945. gada turpina savu trimdas dzīvi un darbu Londonā. Bālints ir pārvedis sava skolotāja rakstus no kara apdraudētās Budapeštas uz Angliju, tulkojis tos un vēlāk, ilgstošās sarunās ar Džonsu, panācis vairāku Ferenci 1929.–33. gadu darbu publicēšanu angļu valodā. Tomēr Ferenci ieguldījuma un nopelnu vispārīga atzīšana sākas tikai 1980. gados.
Kāpēc Ferenci būtu dēvējams par “psihoanalīzes māti”?
Šis salīdzinājums šķiet reakcija uz nodeldēto “psihoanalīzes tēva” titulu, kas tradicionāli atvēlēts Freidam. Vienlaikus, Ferenci darbs izceļas ar oriģināliem akcentiem un dažiem principiem, kas krasi atšķiras no Freida ieviestajiem. Ferenci uzsver, ka psihoanalītiķis un pacients psihoanalīzes procesā ir līdztiesīgi, to attiecībās nepieciešams savstarpējs patiesums un atklātība, un izvirza “fleksibilitātes, atsaucības vai pieļāvības” (vācu val. “nachgiebigkeit”) principu psihoanalīzē. Fleksibilitātē viegli saskatāma Ferenci alternatīva Freida formulētajam “abstinences, jeb atturēšanās principam”. Plašāk pazīstama ir Freida atziņa, ka psihoanalīzes pacienti neizbēgami izjūt traucējošas, būtībā neapmierināmas (neirotiskas) vēlmes, kas analīzes ietvaros var būt gluži neadekvātas, taču ir pamatotas pacienta bērnības situācijā, un tādēļ tās ir grūti gan apzināties, gan mainīt. Freids skaidro, ka psihoanalītiķim terapeitiskos nolūkos jāatturas no šādu vēlmju apmierināšanas, nomainot to ar neatbilstības apzināšanos un izpēti.
Ferenci savukārt uzsver, ka abstinences ievērošana, it īpaši strādājot kopā ar pacientiem, kas cieš traumatiskas pieredzes sekas, ne vienmēr un ne visnotaļ veicina analīzi: pacients to var subjektīvi pārdzīvot kā traumatisko situāciju atkārtošanos, kas sadarbības un analīzes kontekstā var būt kaitējoši. Fleksiblam psihoanalītiķim nepieciešama ne tikai profesionāla principialitāte, bet arī taktiskums un mēra izjūta.
Tādējādi Ferenci uzsver psihoanalītiķa un pacienta attiecību psihoterapeitisko nozīmi. Ferenci argumentē, ka nepieciešama nevien psihoanalītiska izpratne, analīzes procedūra un abu motivācija atsegt un pārstrādāt pacienta psiholoģisko problēmu neapzinātos aspektus, bet arī psihoanalītiķa iejūtīgums un tā īpašā emocionālā pieredze, ko pacients var gūt tieši psihoanalīzes situācijā.
Kā Ferenci to pats atzinis, psihoanalītiķa darbā (atskatoties vēsturē, noprotams - pirmkārt, Ferenci centienos palīdzēt saviem pacientiem) viņam bijusi raksturīga tieksme eksperimentēt un noskaidrot praksē jaunu pieeju lietojamības galējās robežas. Eksperimenti nebūt ne vienmēr ir sekmējuši attīstību tiešā veidā; daži Ferenci mēģinājumi iezīmē psihoanalīzes iespējas tieši ar savu apšaubāmo rezultātu. Viens no tādiem ir Ferenci izvēle darbā ar smagiem pacientiem atcelt sesiju vietas un laika noteikumus, padarot tikšanās tik biežas un ilgstošas, cik vien tas praktiski iespējams. Ferenci 50 gadus vēlāk, nekā Annas O. ārsts Jozefs Breiers, liekot lietā gan personīgo degsmi un talantu, gan Eiropas psihoanalītisko pieredzi, atkārto mēģinājumu sniegt pacientiem pēc iespējas vairāk, apmeklējot tos gandrīz jebkurā dienā un stundā, tostarp mājās vai citā tiem ērtā vietā. Šādas prakses neizbēgamie sarežģījumi ir labi pazīstami, bet par gaidītajām tās priekšrocībām nav skaidrības. Cits Ferenci revolucionārs pavērsiens, “savstarpējā analīze”, arī nav kļuvis par psihoterapeitisku pieeju. Ferenci skolnieks un mantojuma popularizētājs Maikls Bālints ir viens no pirmajiem, kas rakstījis par tā problēmām un teorētisko nekonsekvenci.
Izsakoties nezinātniski, kā tas dažkārt noticis pat Freida un kolēģu sarakstē, psihoanalīze ir arī “ārstēšana ar mīlestību”. Ārstnieciskiem mērķiem, vismaz kopš Hipokrāta laikiem, kalpo gan zāles, gan nazis, gan vārds, ja tie lietoti ar mīlestību vārda visplašākajā nozīmē. Tiktāl Dr. Freids un Dr. Ferenci būtu vienisprātis. Taču abu profesionālās domstarpības - atturoties no konkrētāku un personisku iemeslu iztirzāšanas - patiešām varētu raksturot kā “tēva mīlestības” un “mātes mīlestības” atšķirību. Kā varam minēt, pat bez īpašas akadēmiskas izglītības, ir vajadzīgs gan viens, gan otrs.
-------------------------------------------
1 Aron, L. and Harris, A., eds. (1993). The Legacy of Sandor Ferenczi. Hillsdale, NJ: Analytic Press.


2 Berman E. (1999). Sandor Ferenczi today: Reviving the broken dialectic. American Journal of Psychoanalysis. Vol. 59, Iss. 4; pg.303.


3 Ibid.