Saruna. Ceļš

1.aprīlī par grēksūdzi, ārstēšanos, skaistumkopšanu un “maksas labā vecāka” pakalpojumiem

“Vecos laikos psihoterapeitu nebija, bet visi iztika tāpat. Tas nozīmē, ka var iztikt arī mūsdienās. Jātiek galā ar sevi un dzīvi pašiem, bet, ja ir par grūtu, tad var aiziet uz baznīcu un aprunāties ar mācītāju”.
Šis uzskats vairs nav populārs, bet tas nav arī izzudis. Tam, ka vecos laikos visi iztika kaut kā citādi, var vienīgi piekrist.Vēl pirms pāris simtiem gadu lielākajai daļai cilvēku bija daudz mazāk brīvības un izvēles iespēju, toties vērtējumus, pašapziņu un rīcību daudz vairāk noteica tradīcijas un autoritātes (paaudžu gudrības un tikumi, parašas, reliģija, baznīca). Tā dzīvojot ir vienkāršāk pārbaudīt un pārliecināties, ka ar mani viss ir kārtībā, jo man viss ir tāpat, kā citiem; esmu labs, atzīts, pieņemts un pasargāts. Savukārt, ja nu kāds tomēr netiek galā, tad ir lielāks risks, ka apkārtējie un pats cietējs to pirmkārt uzlūko par netikumu un cenšas tikt galā vienīgi no morāles pozīcijām (izlaidība, kaprīzes, vajag saņemties, jātiek vaļā no sliktām domām utt.). Citiem vārdiem, situācijā, kad cilvēkam ir iekšēji konflikti un psihiski traucējumi, tiek vairāk meklēts nevis izskaidrojums, bet vaina un vainīgais, un netrūkst arī kaunināšanas un kauna.
Tas ir viens (ne vienīgais) no iemesliem, kādēļ psihiskus traucējumus arī mūsdienās reizēm uzskata par kaut ko apkaunojošu un izvairās tos pieminēt. Drošāk ir sacīt, ka “jāpaārstē nervi”. Dažkārt nervi ir gluži veseli, taču - par fiziskām saslimšanām parasti nevienu neizsmej un nenosoda. Vēl cita “normatīvās psiholoģijas” atbalss ir bažas vai pieņēmums, ka psihoterapeits pretendē uz mācītāja stāvokli un, tā vai citādi, mācīs klientam iet pareizo ceļu un gaidīs grēksūdzi.
Psihoterapija ir kļuvusi par dzīves faktu, ko apstrīdēt nav iespējams. Ja sākam interesēties, vai tā palīdzētu mums pašiem, tad nereti noskaidrojam, ka ilgstoši apmeklē psihoterapeitu arī kāds no paziņām, arī patīkami un panākumiem bagāti cilvēki, turklāt necenšas to īpaši slēpt. No otras puses, priekšstats “viss tāpat, kā citiem” mūsdienās nebūt nezaudē pievilcību, neraugoties uz paradoksiem (“man, tāpat kā visiem citiem, jābūt vislabākajam; jābūt oriģinālam un neatkārtojamam”). Tā man var gadīties, ka psihoterapija - pat, ja neatmetu bažas, ka tā sabojātu manu tēlu citu acīs - vienlaikus kļūst par kaut ko vērtīgu, ko dabūjuši citi, un tādēļ jādabū arī man. Ja es varu tādā veidā sevi pilnveidot, izkopt un attīstīt tāpat kā citi, tad varbūt psihoterapeits nav gluži vecmodīgs mācītājs, bet... mans individuālais treneris? Kosmetologs? Stilists?
Jādomā, ka šādi secinājumi paliks uz nopietnības un joku robežas, jo klientu psihoterapeitiskās izmaiņas nav iespējams uzrādīt, publiskot un apvīt lauriem tikpat uzskatāmi, kā sportistu un svara vērotāju rezultātus. Turklāt, psihoterapijas gaitā klienta ieskats par to, kas un kādēļ nav labi, un līdz ar to arī psihoterapeitiskie mērķi visbiežāk daļēji mainās.
Pašreizējā situācijā svarīgākais šķiet tas, lai pietiekami dziļa un kvalitatīva psihoterapija būtu faktiski pieejama visiem tiem no mums, kam tā nepieciešama. Cerēsim, ka šīs iespējas pieaugs, un ka tālākā nākotnē varēsim apcerēt jau kaut ko citu - piemēram, vai psihoterapija ir ienākusi mūsu dzīvē uz visiem laikiem, vai varbūt tā ir kaut kas vēsturiski pārejošs, teiksim... reliģisko priekšstatu un  ģimenes funkcijas izmaiņu blakusparādība?