Saruna. Ceļš
Otrs mani nesapratīs
Nevis tikai viņš vai viņa, ar kuru man viss tik sarežģīti, bet neviens mani nesapratīs! Ceru, ka citi var mani saprast strādājot un runājot par lietu - par priekšmetiem, darbiem, vietu, laiku, naudu, veselību. Bet neceru, ka kāds sapratīs, kā tas viss man ir. Tāpēc es par to nemaz nerunāju.
Cik daudziem no mums ir tā, vismaz kādu reizi mūžā?
Jādomā, ka jebkurš pazīst kaut ko līdzīgu. Dažkārt tā ir bezcerīgas nošķirtības nasta - tāds ir pieņēmums, ka tie, kas nav bijuši karā, izsūtījumā, katorgā, badā, nespēj saprast, kā jūtas to izcietušie, un tādēļ par visu to atliek minēt tikai faktus, jo dalīties pārdzīvojumos nav iespējams.
Vai arī... ne tik dramatiska, bet ne mazāk smaga pārliecība, ka vīrieši nespēj saprast sievietes un otrādi.
Var pat pieņemt, ka tā līdz sirds dziļumiem neviens nespēj saprast nevienu - vai nu tam pielaiko kādu filozofisku pamatojumu, vai ne. Protams, tad jau arī psihoterapija ir veltīga, varbūt psihoterapeits varētu vienīgi iemācīt, kā par to mazāk kreņķēties un veiklāk izkļūt no pārpratumiem.
Tomēr var arī saglabāt neatlaidību un cerības izprast, kāpēc otrs jūt, ka viņu saprast nevar; mēģināt iejusties un iztēloties, “kā tas otram ir”. Ja patiesi to mēģinām, tad manām, ka iemesli ir gan līdzīgi, gan dažādi.
Iepriekš minētajos piemēros ir kaut kas radniecīgs. Svešums un vienatne citādībā... Izjūta, ka es un apkārtējie esam pārāk atšķirīgi, pat daudzi tuvinieki ir pārāk citādi, lai varētu dziļāk saprasties. Sak, mani bērni necik nerunā ar mani, es necik nerunāju ar vecākiem, un kad mēģinu pateikt pašu, pašu svarīgāko sievai (vai vīram), mana otrā puse vienmēr tur saklausa kaut ko pavisam citu, vai arī neklausās, vai arī klausās it kā nesaprotamās skaņās, ko tādēļ nespēj atcerēties.
Arī, ja ar cilvēku ir noticis kaut kas ārkārtējs un traumatisks - uzbrukumi ar galējām briesmām un vardarbību, katastrofas ar ciešanām un nāves bailēm - izdzīvojušais var just, ka pats kļuvis ārkārtējs; ka radusies robeža starp sevi un citiem; ka tagad ir viens, ka ir no apkārtējiem svešas pasaules.
Cita nelaime, kas bieži paliek neaprakstīta, ir svešums sev vai vienatne bez sevis. Ja pats nezinu par sevi daudz vairāk, kā no malas redzamus faktus, tad īsti nesaprotu, vai uztraucos, ka mani nesapratīs paziņas un tuvinieki. Vai es tādēļ kaut ko nožēloju? Šķiet, ka īsti nesaprotu, kas ir “nožēlot”. Labākajā gadījumā es protu strādāt, pelnīt un kaut kā veicu ģimenes pienākumus. Šķiet, ka man nav ne prieka, ne miera; bet tur nav, ko skaidrot ne citiem, ne sev. Iespējams, ka es slikti guļu vai pārēdos, vai nonāku nepatikšanās un citi par mani sūdzas, vai dzeru pārāk daudz alkohola; iespējams, ka nekad nejūtos vesels, bet ārsti nevar tikt skaidrībā par diagnozēm. Taču tas neko nenozīmē, tas tā vienkārši ir. Neviens to nesapratīs tādēļ, ka tur nav, ko saprast. Es par to nerunāju, jo nav iespējams runāt par neko. Es par to nedomāju, jo tas nav nekas tāds, par ko varētu domāt. Tiesa, arī labi man nav.
Abos (mākslīgi nodalītajos) gadījumos man var palīdzēt psihoterapeitiskas attiecības. Drošības izjūtu, atvieglojumu un cerības - vai vismaz pamatu, lai tās raisītos - sniedz pat tikvien skaidri jūtama, nezūdoša vēlēšanās un pūliņi izprast otru un būt emocionālā saskarē. Tādēļ mokošu nošķirtības un citādības izjūtu palīdz pārvarēt arī labas un uzticamas attiecības ikdienā. Vienlaikus, dažādu iemeslu dēļ mēs kopā ar psihoterapeitu bieži varam palīdzēt sev vairāk, nekā kopā ar dzīvesbiedru vai draugu.
Jau vismaz simts gadu psihoterapeiti rāda, ka ir iespējams izprast cilvēku arī tad, ja tas vēl nekad nav pats īsti iepazinis un izpratis savus pārdzīvojumus un vēlmes. Var palīdzēt klientam pamanīt sevī, atšķirt un atpazīt dažādas jūtas, runāt un domāt par tām, un iemācīt to darīt pašam. Labākajā gadījumā šīs spējas bērniem palīdz izveidot vecāki pirmajos dzīves mēnešos un gados. Varu būt drošs, ka bērnībā es nesāku uzreiz patstāvīgi pētīt sevi un skaidrot mammai, ka pie pusdienu galda es nevis niķojos tādēļ, ka ēdiens negaršo, bet man ceļas temperatūra, nav ēstgribas un sāp galva, savukārt no rīta man bija ļoti garlaicīgi, jo viņa ar mani nespēlējās, un par to biju arī uz mammu apvainojies. Šāda sevis emocionāla izpratne man nav “ielikta gēnos” gatavā veidā. Tas, cik tā ir vai nav izveidojusies, ir lielā mērā atkarīgs no tā, cik mamma izprata un gribēja izprast mani; no iejūtīgu un mīļu attiecību pieredzes.
Vai otrs mani nesapratīs? Pieļausim veselīgas šaubas, vai ir tik bezcerīgi, kā, iespējams, šķiet. Cerēsim, ka tomēr sapratīs, un vēlreiz mēģināsim saprasties, varbūt iesākumam - ar psihoterapeitu...
