Saruna. Ceļš

Vai nav vienalga, no kā ir nelabi?!

Vai nav vienalga, no kā ir nelabi?!

Tik ilgi, kamēr viss ir labi, par šo izteicienu var smieties. Sak, melnais humors... Bet, ja labi nav, tad joks kļūst nopietnība un retoriskais jautājums kļūst tiešs: ir vai nav vienalga? Ja nelabuma cietējs grib, lai kļūtu labāk, tad nav gan!

Klusībā mēs to zinām. Runājot par fizisko pašsajūtu, katrs ir gan slimojis, gan veseļojies, un varētu teikt: man jāsaprot, kādēļ man kļuvis slikti, lai neturpinātu to, kas man kaitē, un zinātu, kā man ārstēties.

Kādēļ tas tiek dramatiski apstrīdēts? "Vai nav vienalga, no kā nelabi..." Parasti var noprast, ko šī frāze nozīmē īstenībā. Lai vai ko, tikai ne “vienalga”! Tā var paust kaut vai sašutumu: “Es nepieņemu Jūsu paskaidrojumus, nemēģiniet taisnoties, tik un tā iznākums ir slikts!” Taču biežāk ar šādiem vārdiem saka ko citu: “Man ir tik slikti, ka nespēju domāt. Negaidiet, ka es dziļi izpratīšu, kas ar mani notiek; šobrīd manī ir vienīgi ciešanas”. Var būt arī tā: “Es gribu, lai vispirms pāriet nelabums, tūlīt, šeit un tagad, un netaisos mocīties vēl vairāk - ar nelabumu un vēl ar gudrošanu, kā tas nāk, un kas man jādara, lai tas pārietu!”

Ja mocības skar tieši ķermeni, tad pieauguši un prātīgi cilvēki visbiežāk ir ar mieru piepūlēties, lai tiktu no tām vaļā. Diez vai kāds ierodas pie ārsta ar vārdiem: ”Tikai nevajag apskates un izmeklējumus, man jau tāpat ir slikti! Izrakstiet tās zāles uzreiz.” Mēs paciešam apgrūtinošas vai pat sāpīgas izpētes procedūras, lai tikai beigu beigās vairs nebūtu nelabi, nesāpētu un nereibtu. Sak, vismaz jāpamēģina samaksāt un izturēt visu to, kamēr tie dakteri paši ievāc, paši apstrādā un paši saprot mūsu izmeklējumu un analīžu rezultātus.

Zinām arī to, kā ir citreiz. Kad sunim vai kaķim gadījusies dziļāka brūce, mūsu mīļumiņš smilkst, ņaud, ir nelaimīgs, bet negrib doties rokās ārstam, plēš sev nost apsēju un neparko neļauj ievainojumam sadzīt, inficējot to ar mēli. Plēst un laizīt šajā mirklī taču ir vieglāk, nekā neplēst un nelaizīt. Ne pierunāt, ne ieskaidrot, ka jāpaciešas, nav iespējams!

Kā ir ar mazu bērnu? Bieži vien labāk. Tētis vai mamma var iepriekš izstāstīt, kas būs: “Tavs pirkstiņš sadzīs, tikai vajag, lai dakteris to ārstē, bet Tu mazliet pacieties. Varbūt Tev liksies, ka zāļu smarža un instrumenti ir briesmīgi, bet nekā briesmīga nebūs, un dakteris rūpēsies, lai Tev nesāpētu. Es būšu blakus, un sāpēs tikai kādu brīdi. Bez tā nevar iztikt, bet Tu noteikti varēsi to paciest”. Nu, bet kādreiz nav labāk... Pēc ilgas trakošanas un kliegšanas mazais ar sagriezto pirkstu izraujas un bēg, bet lielie izmisumā plāta rokas un mierina sevi ar cerībām uz dabas doto imunitāti. Kas tālāk? Dabas spēki, ja arī tie sadziedēs pirkstu, nepateiks priekšā, ka varēja nebēgt, un ka bēgšana visbiežāk neko nedod.

Starp citu, kas tādā gadījumā mazajam ir prātā un sirdī? IR kaut kas no visa iepriekš minētā, turklāt... NAV īstas paļaušanās uz lielajiem (ja mamma tā man apsolīja, tad tā būs) un NAV pārņemtas spējas uzveikt sāpes un bailes, klusiņām atkārtojot pie sevis tēta un mammas teikto.

Kādēļ garais ievads par slimošanu, ārstiem un nelabo dūšu? Izjūtas uzsākot psihoterapiju var būt līdzīgas. Psihoterapija ir vienā ziņā sarežģītāka, nekā ārstēšanās no fiziska “nelabuma”. Psihoterapeits nevar viens pats ievākt mūsu dzīves vēsturi (nav tā, kā ar slimības vēsturi – cipari un atbildes “jā/nē” uz konkrētiem jautājumiem), viens pats izpētīt mūsu pārdzīvojumus, viens pats iztulkot to, ko nevaram saprast, un viens pats palīdzēt. To visu iznāk darīt kopā, bet pacietību tad vajag vēl vairāk. Vajag arī drosmi, jo...

“Lūdzu, tikai nevajag tās garās runas par bērnību, un nevajag to fantazēšanu: ko man šis vai tas atgādina, un kas man nāk prātā! Es neatnācu kavēties atmiņās un sūdzēties par to, kas bija! Vai nav vienalga, kas bija; man vajag, un vajag jau tūlīt, lai es... nepazaudētu sievu (bērnu; vīru), lai varētu vakaros aizmigt, lai katru nakti nepamostos ap trijiem un nevalstītos bez miega līdz rītam, lai nemāktos virsū bailes un stulbas domas. Palīdziet man uzreiz!”

Bieži vien zināms atvieglojums ir jūtams uzreiz, pat tad, ja tas nav ne kāds iemācīts paškontroles paņēmiens, ne padoms. Parasti tas dod cerības un noskaņojumu turpināt psihoterapiju. Nevienam no mums īstenībā nav vienalga, kas un kādēļ dzīvē noticis līdz šim. Ja cenšamies pārliecināt paši sevi par pretējo (tam ir veltīti daudzi cēli izteicieni par raudzīšanos uz priekšu un nevis atpakaļ), iemesls varētu būt apmēram šāds: “Es baidos un negribu uzzināt, kādēļ man ir slikti. Neko labu jau neuzzināšu! Baidos, ka no domāšanas un zināšanas būs vēl daudz sliktāk.”

Visdrīzāk, uzzināsim par sevi daudz laba, un būs vieglāk. Turklāt, psihoterapija nav tikai paciešanās un grūtību pārvarēšana; tas ir arī iedrošinājums, atbalsts un ilgā laikā nostiprināma izjūta, ka esam kopā ar uzticamu ceļabiedru, kuram arī nav vienalga.