Septembris

Par Jozefu Breieru

1842. gada 15. janvārī ir dzimis Jozefs Breiers, Vīnes ārsts un fiziologs, kurš dažkārt tiek dēvēts par psihonalīzes vectēvu. Kā to uzsvēris Zigmunds Freids un citi, būtiskākais psihoanalīzes pamats ir tieši Breiera idejas un atklājumi.

Breiers 1867.g. pabeidz medicīnas studijas un 1868.g. apprecas ar Matildi Altmani; viņu ģimenē uzaug pieci bērni. Breiers ir viens no labākajiem sava laika Vīnes ārstiem un zinātniekiem; viņa pacientu lokā ir, piemēram, medicīnas fakultātes profesori, Zigmunds Freids un Ungārijas tā laika premjerministrs. 1894. gadā Breiers tiek ievēlēts par Vīnes Zinātņu Akadēmijas biedru ar triju tās izcilāko pārstāvju - Ernsta Maha, Ēvalda Heringa un Zigmunda Eksnera nomināciju. Līdztekus darbam iekšķīgo slimību speciālista privātpraksē Breiers ir nodarbojies ar pētniecību. Viņa būtiskākie nopelni ir atklājums elpošanas fizioloģijas jomā, t.s. Heringa-Breiera reflekss, kā arī atklājumi līdzsvara un paātrinājuma sajūtu fizioloģijā, t.i. par vidusauss mehānisma sensorisko funkciju.

1880.g. Breiers mājas vizītēs apmeklē kādu plaušu slimnieku un sāk ārstēt arī kunga 21 g.v. meitu, kurai uzradušās savādas saslimšanas pazīmes. Pacientes izārstēšanai ir izšķirīga nozīme psihoanalīzes izveidē. Breiers un Freids ir minējuši jaunkundzi publikācijās ar pseidonīmu Anna O., taču psihoanalīzes vēsturē ir ierakstīti gan slimnieces īstais vārds - Berta Papenheima - gan arī uzziņas par viņas turpmāk darbīgo un produktīvo dzīvi.

Kā to vēlāk apraksta Z.Freids, slimība ilgusi vairāk, nekā divus gadus, un tās gaitā slimniecei uzradušies tādi nopietni traucējumi, kā parēzes, nejutīgums, redzes ierobežojumi, neirotisks klepus, pārejoša nespēja ēst, dzert, runāt un saprast runu, kā arī savādi, epizodiski apziņas un personības traucējumi. Breiers ārstēšanas gaitā formulē divus pamatsecinājumus, kas kļūst arī par psihoanalīzes “stūrakmeni”: (1) pacientes simptomu cēlonis ir “afektīvas domas bez normālas reakcijas”, kas palikušas neapzinātas, un (2) simptomi izzūd, ja šādus neapzinātus cēloņus padara apzinātus aprakstot vārdos. Breiers šo panākumu nav publiskojis, taču pēc vairākiem gadiem ir to apspriedis ar 14 gadus jaunāko kolēģi Freidu. Freids ar entuziasmu apguvis faktiskā skolotāja Breiera izveidoto “katarses terapiju” un kopš 1888.g. Breiera vadībā atsācis to lietot darbā ar saviem pacientiem, apspriežoties ar Breieru par psihoterapijas gaitu un rezultātiem.

Visbeidzot, Breiers un Freids uz vairāku izārstēšanas gadījumu pamata publicē darbu “Histērijas pētījumi” (“Studien über Hysterie”), kas 1893.g. izdots kā zinātnisks raksts, bet 1895.g. - grāmatas formā. Tomēr vairākos jautājumos abu zinātniskie uzskati atšķiras, un Freids, kuram tas šķiet nepieņemami, līdz ar grāmatas izdošanu nevien pārtrauc sadarbību, bet arī izbeidz draudzīgas un koleģiālas attiecības ar Breieru.

Abu ārstu ieguldījums psihoanalīzes tapšanā bieži tiek formulēts šādi:

(a) Breiers ir atklājis, ka neirotisku simptomu cēlonis ir neapzināti psihiski procesi.

(b) Breiers ir atklājis, ka līdz ar šo neapzināto procesu apzināšanos neirotiskie simptomi zūd.

(c) Breiers ir tas, kurš pavēstījis šīs paša atklātās likumsakarības Freidam.

(d) Freida un Breiera ciešā kopdarbā ir veikti pirmie sistemātiskie mēģinājumi lietot jaunās atziņas psihoterapijas praksē.

(e) Breieram nav bijis iebildumu izpēti turpināt, taču pēc Freida nošķiršanās Breiers nav izrādījis iniciatīvu, lai veiktu šo darbu vienatnē vai kopā ar citiem domubiedriem, un izbeidzis pētījumus šajā jomā. Tādējādi, tālākā histērijas psihoterapijas attīstība ir Freida nopelns.

(f) Ja par psihoanalīzi uzskata tieši tādu pieeju, kas balstīta brīvu asociāciju terapeitiskā lietojumā, tad psihoanalīze ir vienīgi Freida atklājums.

Līdz pat mūsdienām nav pietiekamas skaidrības faktos par Annas O. psihoterapijas nobeiguma posmu, kā arī par Freida un Breiera domstarpībām. Kā tas zināms no Breiera minētā, ilgstošajā ārstēšanā viņš ir kļuvis par Papenheimu pastāvīgu viesi un ik dienas kavējies garās sarunās ar pacienti. Anna O., gandarīta par veseļošanos, ir jokojot tās dēvējusi par “runāšanās kūri” vai “skursteņslauķa darbu”, un emocionāli pieķērusies ārstam. Viņai izveidojusies tieksme pēc seksuālas tuvības ar Breieru. Grūti spriest par pārējo atstāstu precizitāti un autentiskumu: kā daudzviet rakstīts, Breiers, sarūgtināts par to, ka pacientes iemīlēšanās traucē viņa ģimenes dzīvi, esot nolēmis atveseļošanās gaitā izbeigt mājas vizītes; paciente uzņēmusi to ar ciešanām un pārdzīvojusi iztēlotu, neapzināti pašiedvestu grūtniecību un dzemdības, kur viņas ārsts būtu vēlamais bērna tēvs un viņas partneris. Breiers, kad izsaukts un ieradies šo sarežģījumu sakarā vēlreiz, juties tik neērti, ka pārtraucis praktizēt “katarses terapiju” un turpmāk ārsta darbā izvairījies no situācijām, kas var provocēt pacientu seksuālas vēlmes.

Jāatzīst, ka šī Breiera pieredze Freidam vēlāk palīdz izprast t.s. jūtu pārneses, jeb transferences dabu un tās īpašo nozīmi psihoanalīzē. Taču arī Breiera sarakstītajā “Histērijas pētījumu” teorētiskajā daļā ir formulētas daudzas tēzes, kas turpmāk tā vai citādi izmantotas psihoanalīzes teorijā. Salīdzinot Breiera un Freida uzskatus, iespējams īsumā izdalīt šādas atšķirības: (1) Breiers pieņem, ka psihopatoloģijas primārais cēlonis ir psihiska trauma, kurpretim pēc Freida domām tas ir seksuālas dabas konflikts; (2) Breiers uzskata, ka psihopatoloģisko norišu primārais mehānisms ir disociācija, kas izpaužas kā “hipnoīdi stāvokļi”, kurpretim pēc Freida domām tā ir izsumšana; (3) Breiera izpranē primārais atveseļošanās ceļš ir neapzināto domu apzināšana un integrācija ar to emocionālu izteiksmi jeb katarsi, kurpretim pēc Freida domām, atveseļošanās ir iespējama pirmkārt ar psihes neapzinātā satura analīzi un interpretāciju.

Cik zināms, Freids pēc attiecību pārtraukšanas ar Breieru 1896.g. ir izvairījies no jebkādiem turpmākiem kontaktiem, taču Breiera nekrologā izteicis nožēlu par to, ka Breiers tikai neilgā sava mūža posmā ir izmantojis savas izcilās spējas tieši psihopatoloģijas problēmu jomā.

Uz zināmo vēsturisko liecību pamata gūt nepārprotami skaidru ieskatu par Freida un Breiera domstarpībām ir grūti vai pat neiespējami. Šī situācija ir aprakstīta kā tēva un dēla attiecības, kurās sirsnīgu draudzību nomaina sāpīgi satricinājumi. Tikai vēlāk, vairākus gadus pēc Breiera nāves Freids ar aizkustinājumu aptver, ka kolēģis iejūtīgi, ar rūpēm ir sekojis līdzi viņa dzīvei un darba panākumiem.

Kaut arī varētu vēlēties, lai šīs personiskās un darba attiecības būtu turpinājušās citādi, notikušais nemazina ne Freida, ne Breiera izcilo ieguldījumu psihoanalīzes izveidē, kā arī psihiatrijas un psihoterapijas attīstībā.

Breiers ir miris Vīnē 1925.g. 20. jūnijā.

 

 

Sīkākām uzziņām:

 

http://www.britannica.com/biography/Josef-Breuer

https://en.wikipedia.org/wiki/Josef_Breuer

http://www.encyclopedia.com/topic/Josef_Breuer.aspx

http://blogs.scientificamerican.com/mind-guest-blog

http://www.freudfile.org/breuer.html

https://www.questia.com/library/psychology/psychologists/josef-breuer

http://www.intropsych.com/ch13_therapies/cathartic_method.html