Maijs

Prāta balss ir klusa

“Mēs varam, cik vien bieži tīk, uzsvērt, ka cilvēka intelekts salīdzinājumā ar cilvēka dziņu dzīvi ir bezspēcīgs, un tā būs taisnība. Taču šajā vājumā tomēr ir kaut kas sevišķs; intelekta balss ir klusa, bet tā nerimst, kamēr nav tikusi uzklausīta. Galu galā, pēc neskaitāmiem noraidījumiem, tā sasniedz mērķi. Šis ir viens no nedaudzajiem punktiem, kurā varam būt optimisti attiecībā uz cilvēces nākotni, un tas nav maz.”1

2016. gada 6. maijā aprit 160 gadi, kopš dzimis šo vārdu autors – psihoanalīzes pamatlicējs, ārsts un pētnieks Zigmunds Freids. Aptuveni 125 gadi ir pagājuši kopš psihoanalīzes aizsākumiem. Z. Freids pēc Vīnes Universitātes Medicīnas fakultātes beigšanas un vairākiem zinātniska darba gadiem, kas vienlaikus ar studijām tika aizvadīti Fizioloģijas institūta laboratorijā, kā arī pēc mācībām pie slavenā Francijas psihiatra Žana Šarko pievērsās ārsta neirologa darbam privātpraksē. 19.gs. 90. gadu sākumā Z. Freids, balstoties uz savu profesionālo pieredzi un atziņām šajā jomā, sāka izvirzīt jaunus teorētiskus un tehniskus principus, kas pēc daudzkārtējas pārskatīšanas kļuva par psihoanalītiskās pieejas pamatu. Z. Freidam ir bijis raksturīgs vērīgums un interese par dabas faktiem, taču tieši klīniskā darbā viņam nācās saskarties ar cilvēku dabas noslēpumiem un visu mūžu meklēt to atminējumu. Mūsdienās, par spīti viedokļu un attieksmju dažādībai, tiek atzīts, ka psihoanalīze ir būtiski ietekmējusi Rietumvalstu kultūru, tostarp daudzu cilvēku ierasto domāšanas veidu.

Apgūt psihoanalīzi ir iespējams arī Latvijā. Mācību un popularizēšanas nolūkos 2003.g. Rīgā ir tikusi dibināta Latvijas Psihoanalīzes grupa. Mācoties Eiropas Psihoanalīzes institūtā kvalifikāciju ir ieguvuši pirmie 7 Latvijas psihoanalītiķi. 2012.g. ir nodibināta Igaunijas un Latvijas Psihoanalīzes Biedrība, kuras mācību grupā kopš 2013.g. aprīļa psihoanalīzi apgūst 5 Igaunijas un 5 Latvijas kandidāti. Savukārt psihoanalīzes vēstures sistemātisks iztirzājums un izklāsts latviešu valodā ir Z. Freida mantojuma pētnieka, filozofa Igora Šuvajeva nopelns.

Psihoanalīzes attīstība turpinās. Z. Freida dzīves laikā šis attīstības process ne vien bija pretrunīgs, bet arī izraisīja smagus Skolotāja konfliktus ar saviem skolēniem un kolēģiem un vairāku ievērojamu Z. Freida līdzgaitnieku diskreditēšanu vai pat izraidīšanu no psihoanalītiķu profesionālā loka. Tas tiek skaidrots gan ar novirziena attīstības agrīnā posma specifiku, gan ar Z. Freida personības īpatnībām. Arī 1941.-1944. gadā psihoanalītisko principu revīzija izraisīja Annas Freidas un Melānijas Kleinas piekritēju ilgstošas “strīdīgas debates”. Taču šo notikumu var uzlūkot kā konstruktīvu pavērsienu: nevis vārdos, bet darbos psihoanalīzes “ķeceru” kategorija tika papildināta vai pat daļēji nomainīta ar tās “modificētāju” jēdzienu, un tika pieņemts, ka psihoanalītiskā virziena ietvaros var pastāvēt būtiski atšķirīgas skolas.2 Kopumā 20.gs. laikā psihoanalītiskajā teorijā un praksē ir radušies apjomīgi papildinājumi. Ir pazīstamas psihoanalītiskas skolas – Ego psiholoģija, objektattiecību pieeja (to tēzes ir ieskicētas Z.Freida vēlīnajos darbos) un patības psiholoģija (Self-Psychology); ir iedibinātas tādas analītiska darba formas kā bērnu psihoanalīze, grupu analīze, psihodinamiski orientēta atbalstoša terapija; pastāv šī darba tehniskas modifikācijas – kopš 20.gs. 50. gadu sākuma tiek lietots psihoanalīzes parametru jēdziens, kopš 60. gadiem tiek plaši lietoti īsveida psihodinamiskās terapijas modeļi utt.

Vēsturiskas piemiņas reizē ir vērts atskatīties arī uz paša Z.Freida nopelniem un dzīves gaitu. Drošākās liecības par to ir tieši avoti – Z.Freida vēstules, pieraksti, darbu uzmetumi. Otrā pasaules kara satricinājumu pieredzes iespaidā radās iecere nodrošināt šo dokumentu saglabāšanu, 1950. gadā izveidojot tā saucamo “Freida arhīvu”. Vairāki ievērojami psihoanalītiķi – Kurts Eislers (pirmais arhīva sekretārs un vadītājs), Heincs Hartmans, Ernsts Kriss u.c. – kļuva par Annas Freidas un psihoanalītisko organizāciju uzticības personām arhīva veidošanā un uzturēšanā; kopš 1951.g. šie dokumenti tiek uzglabāti Amerikas Kongresa bibliotēkā. Taču plašāk un vieglāk pieejami ir netiešie uzziņu avoti – daudzu autoru rakstītās Z. Freida biogrāfijas, kas tiek publicētas kopš 20. gadiem līdz pat mūsdienām. Igors Šuvajevs atzīst, ka Z. Freida dzīves apraksti veido spektru, kura galējie punkti ir hagiogrāfija (apraksts par svēto) un patogrāfija (patoloģijas apraksts). Daudzās Z. Freida dzīvesstāsta versijas palaikam vēl arvien tiek salīdzinātas ar Ernsta Džonsa 1953.-1957. gada publikāciju “Z.Freida dzīve un darbs” trijos sējumos, kas vairākas desmitgades tika uzskatīta par vēsturisko uzziņu pamatavotu jeb par Z.Freida “oficiālo” biogrāfiju. Gan psihoanalīzes historiogrāfijā kopumā, gan Z.Freida biogrāfijās ir saskatāma arī vienpusība – 50.-60. gadu izdevumos nav uzsvērti vai nav minēti Z.Freida mācības un darba neskaidrie vai diskutējamie aspekti, toties 70.-90. gados izvērsās kritiski skandaloza, “žurnālistiska” psihoanalīzes vēstures rakstīšanas tendence4. Piemēram, arī Tomasa Līhija mācību grāmatas “Mūsdienu psiholoģijas vēsture”5 nodaļa par psihoanalīzes veidošanos ir sarakstīta polemiskā stilā, atsaucoties uz citiem Z.Freida kritiķiem, un kāda no sadaļām sākas ar ievadvārdiem “Kas notika īstenībā”. Kā to formulējis sociologs, psihoanalīzes vēstures agrīnā posma pētnieks Ričards Skjūzs, – tie autori, kas raksta psihoanalīzes vēsturi psihoanalīzes interesēs, būtībā ir apvienojuši pret sevi citus, kas to raksta no pretējām pozīcijām6. Savukārt tendenciozās 50. gadu publikācijas tapa gan tādēļ, ka rakstītāji balstījās uz E.Džonsa cildinošo Z.Freida biogrāfiju, gan arī tādēļ, ka tolaik Z.Freida arhīvs un Freidu ģimenes glabātie dokumenti bija pieejami tikai šauram un privileģētam speciālistu lokam. 1986.g. Freida arhīva vadība formulēja mērķi atcelt materiālu pieejamības ierobežojumus tik strauji, cik vien tas iespējams saskaņā ar tiesiskajām un ētiskajām prasībām, un nodrošināt pētniekiem vienlīdzīgas piekļuves iespējas pie arhīva satura. Cik zināms, tās ir spēkā no 2000.g. janvāra, kad iestājās A. Freidas noteiktais ierobežojumu noilgums, t. i., apritēja 18 gadi kopš A.Freidas nāves 1982. gadā.

Iepazīstot psihoanalīzes vēsturi – šķiet, tāpat kā iepazīstot jebkuru citu dzīves jomu, – nākas piedzīvot arī pārsteigumus un urdošu neskaidrības izjūtu, jo daudziem jautājumiem nav atbilžu vai arī to meklēšana ir jāturpina. Īsumā var minēt dažus šādu neskaidrību piemērus.

Vai tiešām Jozefa Breiera kopumā sekmīgie centieni izārstēt Annu O. (viens no izšķirīgiem notikumiem psihoanalītiskās pieejas izveidē) ir beigušies tik zīmīgi un pamācoši simptomātiski, kā tas gadu desmitiem rakstīts mācību grāmatās? Tā Z.Freids to atainojis vēstulē S.Cveigam, bet E.Džonsa komentāri jo vairāk pastiprina Z.Freidam raksturīgo un paša būtībā atzīto savas personas un psihoanalīzes “mitoloģizēšanas” tendenci. Kopš 1960. gadu beigām vairāki pētnieki ir argumentēti apstrīdējuši vismaz dažu šajā stāstā minēto faktu īstenumu.

Kā Z.Freida dzīvi un spējas varēja ietekmēt ilgstošā kokaīna lietošana; cik būtiski kokaīns un nikotīns varēja sekmēt žokļa un aukslēju vēža attīstību; cik nozīmīgi ir minējumi par Z.Freida saslimšanas psihosomatiskajiem cēloņiem?

Kādas noskaņas varēja mudināt Z.Freidu pa laikam iznīcināt savus pierakstus un tīši piešķirt savai biogrāfijai noslēpumainību?

Visbeidzot – kā, kādā veidā Z.Freids ir strādājis ar saviem pacientiem? Šķietami skaidra atbilde uz šo jautājumu ir lasāma Z.Freida 1911.–1915. gadā publicētajos sešos rakstos par psihoanalīzes tehniku, kas arī mūsdienās tiek uzskatīti par būtiskiem pirmavotiem psihoanalīzes mācību programmās. Tomēr šādu priekšstatu nākas apšaubīt kopš Deivida Linna un Džordža Veilanta (abi ir psihiatri, psihoanalīzes vēstures pētnieki) 1998.g. publicētā pētījuma par 43 Z.Freida veiktas analīzes gadījumiem laika posmā no 1907. līdz 1939. gadam (ir pamats uzskatīt, ka 1907.g. Z. Freids jau bija izveidojis un varēja pastāvīgi ievērot paša aprakstītos psihoanalīzes principus). Uz citos pētījumos iegūtu, bet mazāk ticamu rezultātu pamata, kā arī uz dažu vēsturisku liecību pamata autori ir izvirzījuši jautājumu par atbilstības pakāpi starp Z.Freida formulētajām anonimitātes, neitralitātes un konfidencialitātes rekomendācijām un viņa faktisko psihoanalīzes metodi.

Kā zināms, anonimitātes princips nosaka, ka analītiķim terapeitiskos nolūkos ir jāatturas no analizanda informēšanas par paša personisko pieredzi, pārdzīvojumiem un emocionālajām reakcijām, lai kādā formā tā notiktu, un pēc iespējas ir jāatturas no darba ar tādiem pacientiem, kas personiski pazīst analītiķi; neitralitātes princips nosaka analītiķa atturēšanos no skolotāja vai padomdevēja lomas un no jebkādiem norādījumiem par izvēlēm pacienta dzīvē; konfidencialitātes ievērošana ir pacienta noslēpuma jeb analizanda sniegtās informācijas neizpaušana.

D.Linns un Dž.Veilants pētījuma rezultātus ir ieguvuši darbā ar publicētiem un nepublicētiem tiešiem avotiem – analizējot Kongresa bibliotēkā un citviet pieejamo Z.Freida vēstuļu un analīzes gadījumu aprakstu, analizandu memuāru, vēstuļu un autobiogrāfiju saturu, kā arī analizandu interviju datus. Ir konstatētas šādas Z.Freida atkāpes no savu rekomendāciju ievērošanas: anonimitātes aspektā – 43 gadījumos (100%), neitralitātes aspektā – 37 gadījumos (86%), konfidencialitātes aspektā – 23 gadījumos (53%). Autori uzsver, ka viņu pētījums nav pamats jebkādiem spriedumiem par Z.Freida faktiskās metodes, kā arī rekomendētās metodes efektivitāti, taču rezumē, ka 1) pastāv būtiska neatbilstība starp Z.Freida rekomendācijām un viņa faktisko psihoanalīzes metodi; 2) Z.Freids nav izmantojis un praktiski pārbaudījis paša ieteikto psihoanalīzes metodi, ko formulējis savās rekomendācijās; 3) Z.Freids nekad nav skaidri aprakstījis savu faktisko psihoanalīzes metodi, un tādēļ tās replikācija (atkārtošana izpētes vai pārbaudes nolūkos) nav iespējama.

Šīs atziņas par Z.Freida psihoanalīzi ir paradoksālas, un tās rosina visdažādākās pārdomas. Tomēr psihoanalīzes, kā arī psihoanalītiskās terapijas praktizēšana un attīstība turpinās, to efektivitāte ir apstiprinājusies praksē un tiek izvērtēta citos pētījumos. Vienlaikus turpinās vēsturisku faktu apkopošana un interpretēšana, un – atbilstoši Z.Freida savulaik paustajam piesardzīgajam optimismam – var teikt, ka ir sagaidāma arvien dziļāka izpratne par psihoanalīzes pagātni un attīstības iespējām.

----------------------------

1 Freids Z. Kādas ilūzijas nākotne. – Rīga: Intelekts, 1996. – 65. lpp.

2 Sk., piem.: Bergmann M. S. The Historical Roots of Psychoanalytic Orthodoxy // Int. J. Psycho-Anal. (1997) 78, 69.

3 Sk., piem.: Crews F. et al. The Memory Wars: Freud’s Legacy in Dispute. – London: Granta Books, 1997

4 Leahey Th. H. A History of Modern Psychology. – NewJersey: Prentice Hall, 2000.

5 Skues R. The First Casualty: The War Over Psychoanalysis and The Poverty of Historiography // History of Psychiatry, IX. – 1998. – Pp. 151177.

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Literatūra

1. Freids Z. Psihoanalīzes nozīme un vēsture. – Lielvārde: Lielvārds, 1994.

2. Šuvajevs I. Freida lieta (Psihoanalītiskā kultūra, valoda un teksti). – Rīga: Intelekts, 2003.

3. Blum H. P. Freud at The Crossing of The Millenia // Journal of The American Psychoanalytic Association, Vol. 47, Iss. 4. – 1999. – Pp. 1027–1035.

4. Lynn D. J., Vaillant G. E. Anonimity, Neutrality and Confidentiality in The Actual Methods of Sigmund Freud: a Review of 43 Cases, 1907–1939 // The American Journal of Psychiatry, Vol. 155, Iss. 2. – 1998. – Pp. 163–171.

5. Reisner S. Freud And Psychoanalysis: Into The 21st century // Journal of The American Psychoanalytic Association, Vol. 47, Iss. 4. – 1999. – Pp. 1037–1060.

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Zigmunda Freida dzīves dati

1856–1939

 

1856    Freibergā, Freidu ģimenē, Jakoba Freida trešajā laulībā piedzimst Zigismunds (Simha Šlomo) Freids. 22 gadu vecumā vārds tiek mainīts pret Zigmundu.

1859    Freidu ģimene pārceļas uz Leipcigu. 1860.g. tā apmetas uz dzīvi Vīnē.

1865–1873      Mācības Šperla ģimnāzijā

1873    Imatrikulācija Vīnes Universitātes Medicīnas fakultātē

1876    Darbs Triestas Zooloģiskajā pētniecības stacijā

1877–1882      Darbs Ernsta Brikes (1819–1892) Fizioloģijas institūtā. (Iepazīšanās ar Jozefu Breieru (1842–1925).) Pirmās zinātniskās publikācijas

1881    31. martā – (medicīnas) doktora diploms

1882    17. jūnijā – saderināšanās ar Martu Bernaisu (1861–1951); kāzas 1886.g. 14. septembrī. (Darbs Vīnes sabiedriskajā slimnīcā)

1883–1885      Ārsta asistenta prakse (darbs Teodora Meinerta psihiatriskajā klīnikā); pirmo neiropatoloģisko darbu publikācijas. (1884–1887 Z.Freids pēta kokaīna iedarbību, publicē rakstus par to. Pats lieto kokaīnu 1884–1895)

1885    Pēc privātdocenta nosaukuma piešķiršanas Z. Freids saņem stipendiju zinātniskam ceļojumam uz Parīzi un praksei pie Ž.M.Šarko. (Pirmo reizi iznīcina zinātniskos pierakstus jeb arhīvu.)

1886    25. aprīlī – privātprakses uzsākšana Vīnē

1886–1896      Neiroloģijas nodaļas vadītājs 1. Bērnu slimību institūtā

No 1887. līdz 1895. gadam dzimst Freida bērni.

1887    Aizsākas sarakste ar Vilhelmu Flīsu (1858–1928); hipnozes izmantošana ārstniecībā

1889    Z.Freids pilnveido hipnozes prasmi Nansijā pie I. Bernheima; izmanto ārstniecībā katartisko metodi.

1891    Pārcelšanās uz dzīvokli Bergasse 19, kur Z.Freids dzīvo un strādā līdz 1938.g.

1893–1894      Z.Freida pirmās publikācijas par neirožu problemātiku. Kopā ar J.Breieru, 1893. gadā Z.Freids publicē rakstu “Par histērisku fenomenu psihisko mehānismu”.

1895    Z.Freids iestājas ebreju apvienībā B’nai B’rith (turpmāk regulāri apmeklē biedrības sapulces).

Z.Freids un J.Breiers publicē “Studijas par histēriju”.

(Z.Freids saraksta, bet nepublicē darbu “Psiholoģija neiropatologiem”; šis manuskripts pazīstams arī kā “Zinātniskās psiholoģijas projekts”.)

Z.Freids interpretē sava sapņa (“Sapnis par injekciju Irmai”) būtību un uzsver, ka ir “atklājis sapņa noslēpumu”. (Aizsāk savu pašanalīzi.)

1896    Darbā “Par histērijas etioloģiju” pirmo reizi tiek lietots jēdziens psihoanalīze. (Z.Freids pilnībā pārtrauc izmantot hipnozes metodi, no kuras ir daļēji atsacījies kopš 1892.g. Naidīgi pārtrauc attiecības ar J.Breieru.)

1897    (Z.Freids nodarbojas ar pašanalīzi; veido priekšstatus par Edipa kompleksu un anālo erotiku, aizgūst V.Flīsa formulēto biseksualitātes principu; sarakstē ar V.Flīsu revidē 1895.–1896. gadā paša izvirzīto uzskatu, ka histērijas nepieciešams un primārs faktors ir seksuālas traumas bērnībā, t. i., noliedz, ka “pavedināšanas teorijas” nozīme būtu universāla.)

1899    4. novembrī – fundamentālā pētījuma “Sapņu interpretācija” pirmā publikācija; par izdošanas gadu uzrādīts 1900. gads

1901    “Par ikdienas dzīves psihopatoloģiju”. Šis darbs publicēts grāmatā 1904.g.

1902    Ārkārtas profesora nosaukuma piešķiršana (Izglītības ministrijas vilcināšanās dēļ tā ir aizkavējusies kopš 1897.g)

1902–1910      “Psiholoģisko trešdienu sabiedrība”, kas 1908.g. pārtop par “Vīnes psihoanalītiķu apvienību”. 1910.g. Nirnbergā tiek nodibināta “Starptautiskā psihoanalītiķu apvienība”. Par tās pirmo prezidentu līdz 1914.g. kļūst Karls Gustavs Jungs (1875–1961).

1905    “Trīs apcerējumi par seksualitātes teoriju”, “Asprātība un tās attiecības ar neapzināto”

1906    Sākas Z.Freida sarakstīšanās ar K.G.Jungu.

1907–1907      Pirmo ārzemnieku – Maksa Eitingona (1881–1943), K.G.Junga un Karla Abrahama (1877–1925) – apmeklējumi. K.G.Jungs Cīrihē nodibina Freida biedrību.

1908    Zalcburgā notiek pirmais (neformālais) starptautiskais psihoanalītiķu kongress;

K.Abrahams Berlīnē nodibina psihoanalītiķu apvienību.

Freids paplašina dzīvokli un (otrreiz) iznīcina daļu no arhīva.

1909    Z.Freida, Šandora Ferenci (1873–1933) un K.G.Junga brauciens uz Ameriku

1910    Otrais starptautiskais psihoanalītiķu kongress Nirnbergā;

“Leonardo da Vinči bērnības atmiņas”

1912    “Slepenās komitejas” nodibināšana. (Konflikts un attiecību pārtraukšana ar Vilhelmu Štekelu)

1913    “Totēms un tabu”

1914    “Mikelandželo Mozus”, “Par psihoanalītiskās kustības vēsturi”;

attiecību pārtraukšana ar K.G.Jungu

1915–1916      Ziemas semestrī Z.Freids lasa pēdējo lekciju ciklu Vīnes Universitātē – “Ievadlekcijas psihoanalīzē”

1918    Piektais Starptautiskais psihoanalītiķu kongress Budapeštā;

Antons fon Freunds ziedo psihoanalīzes vajadzībām miljons kronu.

1919    “Bērnu sit”;

Starptautiskās psihoanalīzes izdevniecības nodibināšana

1920    Meitas Sofijas un A. fon Freunda nāve

“Viņpus patikas principa”

Četrus gadus pēc darba pārtraukšanas universitātē Freidam tiek piešķirts universitātes ordinārā profesora nosaukums.

1921    “Masu psiholoģija un Es analīze”

1923    Mazdēla Heinca nāve. Z.Freids pārcieš pirmo vēža operāciju (līdz dzīves beigām to skaits pārsniedz 30). Z.Freids ierobežo savu sabiedrisko dzīvi, turpmāk oficiālos pasākumos viņu pārstāv jaunākā meita Anna.

“Es un Tas”

1925    “Pašportrets”

1926    “Laju analīzes jautājums”

1927–1930 “Kādas ilūzijas nākotne” (1927), “Dostojevskis un tēva nogalināšana” (1928), “Īgnums kultūrā” (1929);

Frankfurtes Gētes prēmijas piešķiršana (1930). Sadarbībā ar V.Bullitu top grāmata “Tomass Vudro Vilsons” (1930), kas pirmo reizi publicēta 1967. gadā.

1932    “Jaunas ievadlekcijas psihoanalīzē”, “Kāpēc karš?” (1933)

1933    Nacionālsociālisti Berlīnē dedzina Z.Freida grāmatas.

1937    “Galīgā un bezgalīgā analīze”

1938    Austrijas anšluss. Rūzvelts un Musolīni iestājas par Z.Freida emigrēšanu. Jūnijā Freidu ģimene dodas uz Londonu, bet viņa māsas paliek Vīnē un vēlāk iet bojā koncentrācijas nometnē.

1939    “Cilvēks Mozus un monoteistiskā reliģija”.

21. septembrī Z.Freids lūdz Maksu Šuru (1897–1969) darīt galu ciešanām.

23. septembrī – Z.Freida nāve pēc morfija injekcijas.

 

 Saraksts "Zigmunda Freida dzīves dati" ir saīsināts materiāls no I. Šuvajeva pielikuma grāmatai “Psihoanalīzes nozīme un vēsture”(literatūras saraksta avots Nr. 1). Piebildes iekavās iestarpinājis Viktors Ozoliņš.