Novembris

Par Ernestu Džonsu (turpinājums)

Ārsta un psihoanalītiķa Džonsa personiskajā dzīvē ir bijuši gan dramatiski, gan traģiski mirkļi. Džonsa pirmā kopdzīve ilgst no 1906. līdz 1913. gadam un izbeidzas pēc abu lēmuma dzīvesbiedrei uzsākot psihoanalīzi pie Z.Freida, kamēr Džonss pēc Z.Freida vēlējuma uzsāk psihoanalīzi pie Š.Ferenci.

1917.g. Džonss apprecas ar talantīgo Velsiešu mūziķi Morfitu Ovenu, taču viņa jau 1918.g. mirst no saindēšanās ar hloroformu sakarā ar akūta apendicīta operāciju. M.Ovena ir apglabāta Oistermutas kapsētā pie Svensijas. Džonss, kurš kopā ar vietējo ķirurgu tobrīd izdarījis visu, kas vien ārstu spēkos, lai glābtu sievu, kapakmens uzrakstam ir izvēlējies Gētes vārdus no “Fausta”: “Šeit neaprakstāmais ir veikts”.

1919.g. Džonss apprecas ar ebrejieti Katrīnu Joklu no Morāvijas. Viņu ilgajā laulībā dzimst 4 bērni, taču pirmais no tiem mirst smagi saslimstot ar gripu. Vecāku dzīvē ielaužas ciešanas un ilgstošas skumjas.

Kad Z.Freids, A.A.Brills un K.G.Jungs 1909.g. vieslekcijās apmeklē Klārka universitāti Masačūsetā, Džonss tiem piebiedrojas, aizsākot  intensīvu sadarbību ar topošās ASV psihoanalīzes pārstāvjiem, un iesaistās līdzīgā pasākumā 1910. gadā, kad Z.Freids lasa lekcijas Nīderlandē. Uzturot saikni ar profesionāļu biedrībām Bostonā, Vašingtonā, Čikāgā un citviet, Džonss piedalās gan Amerikas Psihopatoloģijas Biedrības, gan Amerikas Psihoanalīzes Biedrības dibināšanā, kļūstot par tās pirmo sekretāru un darbojoties šajā amatā līdz 1913.gadam. Lai uzturētu psihoanalīzes teorētisko un institucionālo stabilitāti, Džonss 1912.g. ir ierosinājis Freidam izveidot “Uzticības personu” komiteju, kurā ilgstoši darbojušies K.Abrahams, E.Džonss, Š.Ferenci, Z.Freids, O.Ranks, H.Zakss, un kopš 1919.g. arī M.Eitingons.

1913.g. Džonss atgriežas Londonā, kur atsāk psihoanalītiķa darbu, popularizē psihoanalīzi rakstos un lekcijās, kā arī nodibina Londonas Psihoanalīzes Biedrību. 1919.gadā, izveidojot Britu Psihoanalīzes biedrību, Džonss visbeidzot ar gandarījumu raksta Freidam, ka Britānijā psihoanalīze ir “medicīnisko, literāro un psiholoģisko interešu degpunktā”. Līdztekus šīs Biedrības prezidenta darbam Džonsa īpašs nopelns ir Londonas Psihoanalītiskās Klīnikas un Londonas Psihoanalīzes Institūta, šīs jomas attīstībai primāri nepieciešamu iestāžu dibināšana. Divas reizes savā darbīgajā mūžā Džonss ir ievēlēts par Starptautiskās Psihoanalīzes Biedrības (International Psychoanalytic Association, IPA) prezidentu, 1920.g. dibinājis tās periodisko izdevumu “International Journal of Psychoanalysis” un līdz 1939.g. bijis tā redaktors. Grūti aptvert visu Džonsa veikumu nevien pētniecībā, bet arī psihoanalītisku tekstu rediģēšanas un izdošanas jomā. Tostarp, uzņemoties gan tulkošanu, gan organizatorisko darbu, Džonss vada Freida kopoto rakstu izdošanu angļu valodā. Neskaitāmās Džonsa sabiedriskās un iekšpolitiskās aktivitātes vainagojas panākumiem arī tādējādi, ka 1929.g. psihoanalīze tiek oficiāli atzīta Lielbritānijas Ārstu Biedrībā, līdz ar to BBC svītro Džonsu no “sabiedrībai morāliski bīstamo” runasvīru saraksta, un 1930. gados Džonss ar kolēģiem uzstājas radioraidījumos par psihoanalīzes jautājumiem.

1920. gados līdz ar Džonsa piesliešanos M.Kleinas viedoklim par bērnu agrīno psihisko attīstību un bērnu psihoanalīzi iezīmējas pretrunas Džonsa un Freida uzskatos par superego veidošanos un par sieviešu psihoseksuālās attīstības specifiku. Džonss līdz ar Kleinu un Karenu Horniju (Karen Horney, 1885-1952) izvirza “primārās sievišķības” jēdzienu kā alternatīvu freidisma ortodoksālajam viedoklim par kastrācijas kompleksa un “peņa skaudības” īpašo nozīmi sieviešu psihē. Lai arī psihoanalīzes attīstības turpmākajās desmitgadēs, it īpaši kopš 1990. gadiem, “primārā sievišķība” ir pārskatīta un atzīta par kļūmīgu vienkāršojumu tāpat, kā peņa skaudība, Džonsa formulētais “fallocentrisms” jeb tendence sieviešu psiholoģiju uzlūkot kā novirzi no vīriešu psiholoģijas ir sekmējis šīs problēmas apzināšanu. Taču Džonsa un Freida sarakstē līdz ar to ieviešas domstarpības un Freida paustas aizdomas, ka Džonss uzsākot kampaņu pret Z.Freidu un A.Freidu (Kleinas teorētisko oponenti). Džonss cenšas gan saglabāt attiecības ar Freidu, gan neatkāpties no savas jaunās pārliecības, un sadarbībā ar A.Freidu organizē ilgstošu viedokļu apmaiņu starp Vīnes un Londonas Psihoanalīzes biedrībām lekcijās.

Z.Freida draudzīgums pret Džonsu atjaunojas, taču Kleinas piekritēju un ortodoksālā freidisma pārstāvju attiecības 1930. gados saasinās līdz ar to, ka uz Angliju (ar būtisku Džonsa palīdzību) emigrē daudzi Vācijas un Vīnes psihoanalītiķi. Pēc Hitlera varas nostiprināšanās Vācijā Džonss palīdz daudziem tobrīd apdraudētiem ebreju psihoanalītiķiem emigrēt un atsākt profesionālo dzīvi Anglijā, ka arī citās valstīs. Pēc 1938.g. Austrijas anšlusa Džonss uzņemas ievērojamu personisku risku ierodoties Vīnē un panākot vienošanos ar nacistiskās varas pārstāvjiem par Z.Freida, viņa ģimenes locekļu un arī daudzu kolēģu emigrēšanu uz Londonu.

Kad Anglijā Freidas un Kleinas piekritēju domstarpības izvēršas par konfliktu, Džonss aizsāk “ārkārtēju darba sapulču” rīkošanu, kur tiek aicinātas piedalīties abas puses. Šīs “strīdīgās debates” turpinās Otrā Pasaules Kara gados un kopš 1942.g. kļūst regulāras. Tobrīd Džonss sakarā ar veselības stāvokļa pasliktināšanos un kara radītajām transporta grūtībām (no Elstedas uz Londonu) pārtrauc savu dalību debatēs un 1944.g. atstāj Britu Psihoanalīzes Biedrības prezidenta amatu, kur viņu nomaina Silvija Peina (Sylvia Payne, 1880–1976). 1944. gads iezīmējas ar izcilu notikumu psihoanalīzes vēsturē: psihoanalīzes praktiķu teorētiskas un tehniskas domstarpības pirmo reizi nenoved ne pie kāda titulēšanas par ķeceri, ne arī pie jaunas skolas dibināšanas ārpus psihoanalīzes ietvariem. Debatēs izdodas formulēt gan pretrunīgo un nesavienojamo, gan savstarpēji pieņemamo abu pušu nostājā, un tiek izveidotas trijus psihoanalīzes ietvaros atšķirīgus apakšnovirzienus pārstāvošas grupas. Annas Freidas piekritēju, Melānijas Kleinas piekritēju un Neatkarīgo grupas izveidošana ir lielākā mērā politisks, nekā teorētisks kompromiss, kas paredz, ka visas 3 frakcijas atturas no centieniem pārņemt Britu Psihoanalīzes Biedrību, taču ir tiesīgas uzturēt un attīstīt savas profesionālās kvalifikācijas un akreditācijas programmas (situācija ir saglabājusies bez izmaiņām un pastāv arī mūsdienās). Kā dažkārt joko, šī “džentlmeņu vienošanās” ir panākta starp frakcijām, kuru vadībā bija lēdijas Freida, Kleina un Peina, taču konflikta risinājums kopš tā aizsākumiem lielā mērā ir arī Džonsa nopelns.

Pēc Kara Džonss pamazām atkāpjas no sabiedriskiem amatiem un vairāk pievēršas psihoanalīzes praksei, raksta un uzstājas lekcijās. Džonss ir veicis un publicējis pētījumus par simbolu, kā arī par reliģijas, mitoloģijas, folkloras, literatūras un tēlotājmākslas psihoanalītisko izpratni. Arī abi Velsas psihoanalītiķa vaļasprieki, tā teikt, rod paliekošas sekas: slidošanai, ar ko Džonss aizrāvies kopš skolas gadiem, viņš velta saturīgu mācību grāmatu, bet kā šaha spēles entuziasts publicē psihoanalītisku traktātu par Amerikas šaha dižgaru Polu Morfiju.

Džonss ir miris Londonā 1958.g. 11. februārī. Pēc kremēšanas Džonsa pelni ir apbedīti Sv.Keidoka baznīcas kapsētā Čeritonā, viņa iemīļotajā Goveras pussalā Velsas dienvidos, viņa vecākā bērna kapavietā.

 

Grupas fotogrāfijā "Lojālistu Komiteja": pirmajā rindā, no kreisās puses: Z.Freids, Šandors Ferenci, Hanss Zakss; otrajā rindā, ko kreisās puses: Oto Ranks, Karls Abrahams, Makss Eitingons, Ernests Džonss.